Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.

Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).

Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.

Pavisam dīvaina sajūta pārņēma mani, barikāžu laika divdesmitgadē Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē atrodoties vienā telpā ar Alfrēdu Rubiku. Nekādi nevarēju koncentrēties uz viņa teikto, acu priekšā rēgojās ainiņas no pagātnes. Būtu gribējis ielīst šī cilvēka galvā un uztvert viņa paša domas sēdes laikā… Izsmiekls? Nožēla? Par daudz versiju. Lai gan domāju, ka nojaušu patieso. Dīvaini iegriezās ausīs Alfrēda uzrunas sākums: “Atnācām Jums pastāstīt, ko mēs tur Eiropā darām.” – jā, mums, Latvijas iedzīvotājiem un mazajai valdībai, par lielo Eiropu atnācis pastāstīt onkulis Alfrēds. Divdesmit gadi…

Izziņai: deviņdesmito sākumā komunistu partijas līderi A. Rubiku apcietināja par noziegumiem pret Latvijas valsti un piesprieda astoņus gadus cietumā (atbrīvots pirms termiņa). Tagad viņš ir Saskaņas Centra deputāts Eiropas Parlamentā. Iespējams, atliek nožēlot, ka jau tolaik nebija “aifoni” un “jūtūbi” – varbūt tad tautas atmiņa nebūtu tik īsa.

autors: Džerijs Šterns

datums: 2001. gads

publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004)

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…

Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju – man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija cerību, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.

Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.

(skan Ričardsa dziesma – man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)

Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.

Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

– Ko tu tur lasi? – aizsmakušā balsī ierējās Katija.

Raudzīt plašāk…