Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne (…)

Pavisam dīvaina sajūta pārņēma mani, barikāžu laika divdesmitgadē Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē atrodoties vienā telpā ar Alfrēdu Rubiku. Nekādi nevarēju koncentrēties uz viņa teikto, acu priekšā rēgojās ainiņas no pagātnes. Būtu gribējis ielīst šī cilvēka galvā un uztvert viņa paša domas sēdes laikā… Izsmiekls? Nožēla? Par daudz versiju. Lai (…)

Kāda meitene sarunas gaitā jautāja, vai tad mīlestība nevarot būt mūžīga. Lūk, ko es tobrīd atbildēju: “Neatbildēta mīlestība tikai tajos senajos laikos, kad komunikācija tāpat nebija tik ātra un cilvēki mācēja pa īstam gaidīt, bija paciešama. Mūsdienās tā ļoti ātri sāk saēst no iekšpuses.”

autors: Džerijs Šterns datums: 2001. gads publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004) “Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to (…)