Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.

Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).

Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.

Paraudzījos vecajos ierakstos LiveJournal plašumos – nācās secināt, ka šodien es tā rakstīt nespētu. Piedodiet, ka netulkoju. Un neprasiet, kāpēc tolaik rakstīju citā valodā. Nav nekāds noslēpums, es vienkārši esmu slinks uz skaidrojumiem. Un zināt – šobrīd es laikam gan jūtos apmēram tāpat kā toreiz, kad minētais ieraksts ir tapis. Tas atņem vēlmi skaidrot, runāt, vispār būt.

Nereti man traki pietrūkst šo sirdsskaidro, laikmeta liekulīgās morāles nevažoto ļautiņu iz manām kādreizējām psiholoģijas studenta gaitām. Tagad nākas konstatēt, ka neklātienes studijās afiliācija ir maz realizējama…

bildīte iz 2004. gada rudens (Andris “Lords” U. un Ita E.)