Laikam gan visos cilvēces vēstures posmos aktuāls citāts…
“Kāpēc valsts izšķiež simtreiz vairāk naudas, apmācot slepkavošanai, nekā apmācot dziedināšanai? Kāpēc neceļ vairāk slimnīcu un mazāk baznīcu, dievu var pielūgt visur, bet operēt renstelē nevar! Kāpēc mēs ceļam tik daudz krāšņu namu profesionāliem slepkavām un kramplaužiem un tik maz bezpajumtes nabagiem pilsētu nomalēs? Kāpēc slepkavām nesaka, lai viņi strādā un paši sagādā sev iztiku?”
Autors: Aksels Munte
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Skaļš virsraksts, vai ne? Taču šoreiz nekādu dzeltenās preses paņēmienu, patiešām tā arī sanāk – jo Purvciema, Mežciema un citu tuvējo rajonu iedzīvotāji tīri labprāt saulainā laikā pastaigājas ar savām atvasēm, otrajām pusītēm un citādi saistošiem ļaudīm vai pa vienam turpat Biķernieku mežā. Bet zem šī meža, grozies kā gribi, ir masu kapi…
