savā starpā kopotie raksti
Diez vai Kerols nojauta, ka Alise sekos Baltajam Trusim ar RSS palīdzību...
Laikam gan visos cilvēces vēstures posmos aktuāls citāts…
“Kāpēc valsts izšķiež simtreiz vairāk naudas, apmācot slepkavošanai, nekā apmācot dziedināšanai? Kāpēc neceļ vairāk slimnīcu un mazāk baznīcu, dievu var pielūgt visur, bet operēt renstelē nevar! Kāpēc mēs ceļam tik daudz krāšņu namu profesionāliem slepkavām un kramplaužiem un tik maz bezpajumtes nabagiem pilsētu nomalēs? Kāpēc slepkavām nesaka, lai viņi strādā un paši sagādā sev iztiku?”
Autors: Aksels Munte
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Skaļš virsraksts, vai ne? Taču šoreiz nekādu dzeltenās preses paņēmienu, patiešām tā arī sanāk – jo Purvciema, Mežciema un citu tuvējo rajonu iedzīvotāji tīri labprāt saulainā laikā pastaigājas ar savām atvasēm, otrajām pusītēm un citādi saistošiem ļaudīm vai pa vienam turpat Biķernieku mežā. Bet zem šī meža, grozies kā gribi, ir masu kapi…
Šis video patiesi lika sarosīties tai daļai manu asiņu, kas nāk no Ukrainas puses – zināt, neesmu sevī manījis tieksmi godināt Padomju simbolus un uzvarētos karus, taču šī jaunās mākslinieces Ksenijas Simonovas uzstāšanās šovā “Ukrainā ir talanti” saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem. Iesaku noskatīties no sākuma līdz pat pēdējām sekundēm.
(06.02.2008) Varas iestādes Burmā velti cīnās ar šīs filmas nelicenzēto kopiju izplatīšanos – runa ir par kārtējo Silvestra Stalones filmu par kareivi Rembo, kuras sižetā darbība norisinās tieši šajā valstī. Burmas militārais režīms filmā ir attēlots negatīvā tēla aspektā, tāpēc filma īsā laikā ir kļuvusi gandrīz par revolūcijas priekšvēstnesi. Nedaudz pārveidots citāts no filmas teksta ceļo no mutes mutē: “Dzīvo dēļ nekā, mirsti par kaut ko” (Live for nothing, die for something). Informācija par filmu: Rambo (2008). Bet tagad parunāsim mazliet par filmas priekšvēsturi.
Bezgalīgs apmierinājums manī valda, jo beidzot ir izdevies iegūt pilno versiju seriālam, ko skatījos bērnībā – V. Nosaukums ir saīsinājums nevis no Sivēna māju “Aizliegts V”, bet gan no “Visitors”, kā angliski runājošie parasti apzīmē viesus no citām planētām (ja ierauga, hm). Seriālam ir trīs daļas, kopējais garums apmēram 20 stundas (iespējams, vairāk). Bērnībā tiku redzējis apmēram pusi no tā, vai tagad pietiks pacietības noskatīties pilnībā, pat īsti nemāku teikt. Varbūt ir vērts sarīkot pāris filmu vakarus, ko? Ar kolu, popkornu un citplanētiešiem. Taču par filmu tomēr mazliet uzrakstīšu, lasiet turpinājumā.
