Nesen lasīju tādu interesantu frāzi, kura lika aizdomāties. “Revolūcijas nerīko tauta, kas ir badā. Revolūcijas rīko paēdusi tauta, kura pāris dienas nav dabūjusi ēst” – autoru diemžēl nezinu, arī tulkojums tāds visai aptuvens. Taču pamatideja ir skaidra – tie, kas ir pastāvīgā trūkumā, nemaz nav tie, kas visvairāk par savām tiesībām iestājas. Uz to intensīvāk jūtas aicināti tie, kuriem vien pēkšņi ir atņemts tas, kas ilgstoši bijis. Liekas, tas diezgan labi atbild uz jautājumu, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir pārvērtušies par cērpamām aitām un nerīkojas līdzīgi grieķu kolēģiem, ejot ielās un pieprasot valsts varai atbildi uz savām prasībām… Pāris desmitu gadu garais labējo partiju diktāts iedzinis tautu trūkumā, pie kura tā ir šai laikā pieradusi. Dumpojas tikai tie, kam kaut kas atņemts pēkšņi – ne velti tām pāris akcijām, kas nu vispār bijušas tādas, lai lietotu apzīmējumu “masveida”, ierosinātāji paši ir cieši saistīti ar politiskās varas cīņām. Bet tie, kam visvairāk būtu jāsarosās, padevīgi klusē.