Ik pa brīdim uz galda un citur apkārt krājas gūzma ar visādiem papīreļiem, uz kuriem mirkļa domas un pārdomas pierakstītas. Reizēm pat krietnā pālī, iz kam izvēlētie mediji mēdz būt nez kur noplēsti un vizuāli nepievilcīgi. Un kādā brīdī to pēkšņi ir vienkārši par daudz – tāpēc nolēmu visspalvainākās no spalvainajām domām ierakstīt blogā, lai nepazūd. Protams, vispasaules tīmeklis arī var reiz izrādīties gluži pārejoša lieta – un viens blogu turošs serveris vēl jo vairāk, tomēr te es laikam pie vajadzības šos pierakstus ātrāk atradīšu, nekā kādos senos papīra kalnos rakādamies. Reiz gan man bija kladīte, kurā es tādas štelles mēdzu pierakstīt – taču to es arī kaut kur jau esmu dzīvoklī nozaudējis, he. Tad nu tā. Raudzīt plašāk…

“Mācību literatūras ētiskais aspekts veido pozitīvu emocionālo fonu, kur mācību tematu un uzdevumu saturs veicina pozitīvus emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc mācību grāmatā nav ievietojami teksti, kas neatbilst šīm prasībām,” – tā spriedelē Izglītības ministrijas speciālisti, norādot skolu mācību materiālu izdevējiem, kādas korekcijas tajos veicamas, lai mazos lasītājus acīmredzot audzinātu par ētiskiem, emocionāli pozitīviem “mironīšiem” bez kritiskās domāšanas spējām. Raudzīt plašāk…

Varbūt kāds jurists spēs manas aizdomas vētīt un mazināt, tamdēļ rakstu.

Šobrīd daļa aktīvistu mēģina ierosināt diskusijas par to, ka vajadzētu ierakstīt Satversmē – valodas jautājumi nav risināmi tautas nobalsošanās. Mērķis cēls, labskanīgs, atbildētāju viedokļos jūtama atzinība. Bet man ir jautājums – vai tādā gadījumā mēs paši sev neizveidojam grābekli, uz kura vēlāk uzkāpt?

Pie mums vēlēšanu rezultāti mēdz būt neparedzami un ļoti pārsteidzoši. Pieņemsim, ka Saeimā nonāk vairākums ļaužu, kas domā pavisam citādi. Koalīcija, kura sadomā, ka vajag tomēr grozīt Satversmi un koriģēt valodu skaitu valstī. Vai nesanāk, ka tad vairs nevaram viņus atturēt no šīs rīcības tieši tāpēc, ka paši esam noteikuši, ka referendumos šādus jautājumus nerisina?

Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi… Raudzīt plašāk…