Varbūt kāds jurists spēs manas aizdomas vētīt un mazināt, tamdēļ rakstu.

Šobrīd daļa aktīvistu mēģina ierosināt diskusijas par to, ka vajadzētu ierakstīt Satversmē – valodas jautājumi nav risināmi tautas nobalsošanās. Mērķis cēls, labskanīgs, atbildētāju viedokļos jūtama atzinība. Bet man ir jautājums – vai tādā gadījumā mēs paši sev neizveidojam grābekli, uz kura vēlāk uzkāpt?

Pie mums vēlēšanu rezultāti mēdz būt neparedzami un ļoti pārsteidzoši. Pieņemsim, ka Saeimā nonāk vairākums ļaužu, kas domā pavisam citādi. Koalīcija, kura sadomā, ka vajag tomēr grozīt Satversmi un koriģēt valodu skaitu valstī. Vai nesanāk, ka tad vairs nevaram viņus atturēt no šīs rīcības tieši tāpēc, ka paši esam noteikuši, ka referendumos šādus jautājumus nerisina?

Nezinu, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu loģiku – taču tā jau gadiem vēsta, ka mūsu valsts dažādu līmeņu pārvalde kļūst visai aprobežota tai brīdī, tiklīdz runa ir par Satversmē apstiprinātajām iedzīvotāju tiesībām pulcēties un brīvi paust savu viedokli. Raudzīt plašāk…

…ar tādiem vārdiem laikam gan visprecīzāk var raksturot Rīgas pilsētas kārtējā izpilddirektora (šoreiz pat tikai tā vietas izpildītāja) kārtējo lēmumu kārtējo reizi aizliegt itin visus 16. marta pasākumus, lai izvairītos no tā viena konkrētā – Jūs jau zināt, kura un kāpēc.

Manuprāt, šis aizliegums nedarbojas ne mazākajā mērā. Pirmkārt – tie, kas plāno radīt kādas nekārtības, to neņems vērā un pulcēsies tik un tā. Bet papildus aizvainojumu pret pilsētas vadību nu uzkrās arī miermīlīgie. Mums jau tā šī plaisa starp tautu un varu ir milzīga, kam to vēl vairot?

Ja tā pati vara vēlētos lietu risināt pēc būtības, manuprāt, derētu tieši visus pasākumus atļaut. Ja kāds organizē nekārtības – lūdzu, palielinām kaut 100 un 200 reizes sodus, bet lai tad pa mizu dabū tiešām vainīgais, nevis kā šobrīd “preventīvi” arī visi tie, kas tikai gribējuši realizēt savas Satversmē paredzētās tiesības uz pulcēšanos un uzskatu paušanu…