Reizēm ir sajūta, ka manu politisko nostāju veido sava veida katalizatori. Piemēram, kad sarunājos ar tā saucamo “krievu partiju” pārstāvjiem, manī ātri vien mostas karojošs nacionālists, kuru pat ne vienmēr izdodas apspiest. Toties, kad sarunbiedri ir paši nacionālisti, pārsvarā gadījumu mērkaķa ātrumā kļūstu par liberāli. Savukārt, kontaktējoties ar liberāļiem, tā vien gribas citēt konservatīvo tekstus. Kaut gan neviena no šīm ideoloģijām politikas kontekstā man nav sevišķi simpātiska.
Vispār jau tas ir tāds nerimtīgais zelta vidusceļa meklējums, varbūt ar tieksmi pēc šobrīd iztrūkstoša domu miera un harmonijas. Gribētos cerēt, ka tas liecina par spēju domāt pašam, nevis pieņemt marginālas idejas. Taču visbiežāk tas noved tikai pie tā, ka tu, vidusceļa cilvēks, vienkārši dabū pa ausi no visām nometnēm. Un tad pagriez arī otru ausi, un ej kaut kur gānīt no gejiem bēgošus afrikāņus, kuri raksta piedauzīgu dzeju par velosipēdistiem.
* Izsenis dzīvojot mikrorajona vidē, pa laikam uzmācas arī tāds kā libertisms.