Nav noslēpums, ka sazvērestības teoriju adepti mīl daudzās pasaules vainās vainot kādus mistiskus “sorosītus” – pielietoju šo īpašības vārdu, jo pats apzīmējums parasti nemaz netiek plašāk skaidrots. Domājams, vesela rinda šo vainotāju arī paši būtu ļoti pārsteigti, uzzinot, ka ar vārdu “sorosīts” drīkst apzīmēt tikai ar kāda ungāru biznesmeņa naudasmaisiem tieši saistītus ļaudis un ka šis biznesmenis ir kādreiz veicinājis Ungārijas pāreju no komunisma uz kapitālismu – bet viss pārējais ir tīrā stigmatizācija mērķa, ne jēgas labad. Taču ne par to es grasījos stāstīt, he.
Manuprāt, visos politiskajos un sabiedriskajos procesos ir viena daudz bīstamāka aktīvistu grupa – nevis sorosīti, bet sarosīti. Tie ir tādi politiķi un citas personas, kuras pēkšņi sarosās uz dažādu no tām neatkarīgu notikumu fona, lai steigtos to izmantot un pazīmēties tur, kur nemaz nebūtu sevišķa pamatojuma zīmēties. Latvijā to tieši šobrīd var labi novērot saistībā ar nesenajiem traģiskajiem notikumiem Zolitūdē – tipiski sarosīti ir, piemēram, Rīgas domes politiskā spice. Protams, ne viņi vien.
Sarosītiem patīk gozēties starmešu gaismā, griezt sarkanās un arī visu citu krāsu lentītes, sist dūri pie krūtīm un tādā garā – tie ir, kā mēdz teikt, “люди невозможной, сверхъестественной скромности”. Atceros, Barikāžu 15. gadadienā (tā ap 2006. gadu) toreizējais Rīgas mērs – tāds kalsns, briļļains vīrs pie rīta ugunskura Doma laukumā teicās plecu pie pleca skarbā laikā stāvējis ar latviešu tautu, lai gan pats tolaik kompartijas uzdevumā atradās Vjetnamā.
Nu, Jūs mani sapratāt.