Romeo un Džuljeta – latviešu variants?
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Par lāčiem. Žēl lāčus.
Vakar pirmoreiz dzirdēju tādu lietu; papētīju tuvāk un smagi aizdomājos. It kā mēs te ņerkstam, ka tā globālā sasilšana ir sviests, kas mūs neietekmēs vēl gadu desmitiem un simtiem. Bet nekā. Re, jau no 2005. gada beigām Ziemeļos slīkst leduslāči, jo posmi bez ledus gabaliem, uz kā atpūsties, ir kļuvuši pārāk gari.
Kinofakti: Mazās tehniskās viltības
Sērijas iepriekšējā rakstā par “Gredzenu pavēlnieku” jau pieminēju kādu epizodi, kurā vizuālie efekti tika panākti, viltīgi eksperimentējot ar lietu fizikālajām īpašībām. Šoreiz vēlos stāstu turpināt tieši saistībā ar šādiem eksperimentiem.
Zviedrijas retie putni
Šodien bija iecerēts kolektīvs seno draugu (nu zināt jau, kā gadās – vecpuisis Džerijs un viņa teju precētie draugi, kas sen nav redzēti, jo aizņemti ar ģimenes dzīves veidošanu) gājiens uz Zoodārzu, taču rīta laika apstākļi nodomu sabojāja. Es gan būtu bijis gatavs lūrēt uz mērkaķiem arī ar lietussargu, taču pastāv aizdomas, ka liela daļa lopiņu tomēr izvēlētos iespēju sēdēt migā un malkot groku, nevis rādīties publikai zem atklātas debess. Andža paziņoja, ka šeit, galu galā, nav Zviedrija, bet gan Latvija.