Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās.

Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz (…)

Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet. 1. daļa: Pilsēta runā (…)

“Ja kāds no mūsu lēmumu pieņēmējiem kaut uz mirkli būtu ieklausījies ekonomistu sacītajā, teiksim, 2007. gadā, viņš šodien diez vai aizrautos ar populārā vārda “krīze” skandināšanu. Par krīzi var runāt tad, ja kāds sociālās organizācijas modelis iekšēju vai ārēju iemeslu dēļ piedzīvo nopietnas funkcionālas grūtības. Pasaules finanšu sistēmā varbūt patiešām (…)