Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās. Click here to read more.. »
Priekšlaicīga ejakulācija kā valstiska protesta forma
Nezinu, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu loģiku – taču tā jau gadiem vēsta, ka mūsu valsts dažādu līmeņu pārvalde kļūst visai aprobežota tai brīdī, tiklīdz runa ir par Satversmē apstiprinātajām iedzīvotāju tiesībām pulcēties un brīvi paust savu viedokli. Click here to read more.. »
Sods pirms nozieguma
…ar tādiem vārdiem laikam gan visprecīzāk var raksturot Rīgas pilsētas kārtējā izpilddirektora (šoreiz pat tikai tā vietas izpildītāja) kārtējo lēmumu kārtējo reizi aizliegt itin visus 16. marta pasākumus, lai izvairītos no tā viena konkrētā – Jūs jau zināt, kura un kāpēc.
Manuprāt, šis aizliegums nedarbojas ne mazākajā mērā. Pirmkārt – tie, kas plāno radīt kādas nekārtības, to neņems vērā un pulcēsies tik un tā. Bet papildus aizvainojumu pret pilsētas vadību nu uzkrās arī miermīlīgie. Mums jau tā šī plaisa starp tautu un varu ir milzīga, kam to vēl vairot?
Ja tā pati vara vēlētos lietu risināt pēc būtības, manuprāt, derētu tieši visus pasākumus atļaut. Ja kāds organizē nekārtības – lūdzu, palielinām kaut 100 un 200 reizes sodus, bet lai tad pa mizu dabū tiešām vainīgais, nevis kā šobrīd “preventīvi” arī visi tie, kas tikai gribējuši realizēt savas Satversmē paredzētās tiesības uz pulcēšanos un uzskatu paušanu…
Riga Rock Club 1987
Eh, paldies lieliskajam cilvēkam, kurš šo ierakstu arhīvos atracis un publicējis. Vēsturiskais Rīgas Rokkluba koncerts 1987. gadā, kuru Latvijas Televīzija atļāvās nofilmēt un pat daļēji parādīt ēterā – gan ar redzamu mērķi atklāt skatītājam, cik slikta parādība ir sabiedriskais protests mūzikā, kuru klausās nenobriedusi sociālistiskā jaunatne… Kaut kā tā. Taču man šis koncerts patīk, neskatoties uz to, ko par attiecīgo mūziku teic Pēteris Laķis, Rišards Labanovskis vai pat Raimonds Pauls, heh.
Kādreiz jau drusciņ rakstīju, ko par “māžošanos pakaļ ārzemniekiem” domāja latvju psihiatrs Eglītis. Izklausījās visai līdzīgi, vai ne?
No komentētājiem gan var piekrist rakstniecei Marinai Kosteņeckai – viņa ir vienīgā, kas raidījumā runā par mūzikas kvalitāti kā tādu (kura, protams, šādu pašu sabiedrības viedokļu dēļ vēl nevarēja būt pietiekama), nevis savu personīgo attieksmi pret protestu kā pārādību. Bet noskatieties paši, ko nu es te daudz spriedelēšu. Lūk, solītais videomateriāls:
Romeo un Džuljeta – latviešu variants?
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Cik Džerijam Šternam maksā Šlesers?
Latvijas vidējam interneta rakstu komentētājam ir kāda interesanta īpašība: viņš vienmēr visu zina labāk. Turklāt visbiežāk tieši tajos jautājumos, ar kuriem tam pašam nav nekādu saistību (notikumi, kuros cilvēks nav bijis klāt, par personām, kuras nepazīst, un tādā garā). Diezgan labi tas ir vērojams, piemēram, pie nesenajām publikācijām par NRA redakcijas izdemolēšanu vai kaut vai manis paša rakstiem “Diena” blogos par GovCamp ideju. Pēdējā gadījumā atklājas arī otra būtiskā raksturīpašība – vidējam interneta komentētājam ir pie vienas vietas, par ko ir raksts. Galvenais ir autora vārds, kuru apzelēt. Apmēram tāda paša iemesla pēc arī politiskā līmenī daudz patiešām lielisku ideju ir izgāzies tieši tāpēc, ka tās ir ierosinājuši “nepareizie cilvēki”. Par ko, starp citu, tas pats kritizētājlatvietis pēc tam labprāt skaļi raud.