Romeo un Džuljeta – latviešu variants?
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Runcis, kurš piekrāpa draudzeni
Atkal sagrēkošu – pārpublicējot funny video no YouTube krājumiem. Bet patiesi, smejoties par šo, kādā brīdī apraudājos, goda vārds. Un tad jau nevar nepaziņot par to visai pasaulei, kontinentam, valstij, pilsētai, rajonam, kvartālam, mājai, stāvam, dzīvoklim, istabai (atbilstošo pasvītrot).
Deju zibsnis vecpilsētā
Pirms kādas stundas vai nedaudz ilgāka laika Vecrīgu satrauca interesants notikums. Laukumā pretī Hotel de Rome, kur vēl pirms īsa mirkļa viss bija tik mierīgs un tukšs, cik vien Vecrīgā ap šādu laiku var būt mierīgs un tukšs – bet jau pēc dažām sekundēm skanēja skaļa mūzika un dejoja vairāki desmiti cilvēku.
Spriežot pēc tā, cik dažādi tērpti bija šie ļaudis un no cik dažādām vecuma grupām nākuši, šis bija kaut kas līdzīgs flash mob. Nē, precīzāk būtu jāsaka – action mob, jo tomēr dejā bija jūtama iepriekš kopīgi iestudēta virzība, kas flešmobiem nav raksturīga.
Maskavā šaus suņus
Maskavā pilsētas tēvi iecerējuši apšaut visus klaiņojošos suņus; šim nolūkam jau tiek formētas 120 īpašas brigādes. Par katru nošauto dzīvnieku tiks izmaksāts 1000 rubļu. Biedē akcijas nolikums – par bezpajumtes suni tiks uzskatīts katrs lopiņš, kurš nebūs piesiets saites galā.
Bez šaubām, protesta akcijās jau ir iekustējusies šokētā sabiedrība – taču mehānisms ir jau iedarbināts, to būs grūti šajā stadijā pārtraukt. Jebkurš, kas vēlas palīdzēt, tiek aicināts visās iespējamās vietās izplatīt saiti uz petīciju, kura ir izstrādāta nabaga dzīvnieku aizsardzības labā. Bez šaubām, var strīdēties par to, ka daļa klaiņojošo dzīvnieku var pārnēsāt slimības vai kā citādi kaitēt apkārtējai videi, tomēr šī valdošo politiķu ierosinātā akcija tikpat pārsteidz ar savu cietsirdību.
No sevis varu teikt vienu. Kādreiz es arī prātoju, kāpēc gan vispār vajadzīgas, piemēram, kaķu patversmes un kāpēc tos nevis vienkārši iznīcina, bet gan sterilizē un pēc tam vienalga izlaiž brīvībā. Zinoši ļaudis izskaidroja – bezpajumtes kaķi ir vienīgie efektīvie klaiņojošo žurku populācijas regulētāji pilsētās. Bet ar ko atšķiras žurku savairošanās pilsētā no kaķu gadījuma, cerams, man nav Jums jāskaidro… Šoreiz tāpat esmu pārliecināts, ka arī bezpajumtes suņiem ir kāda noteikta funkcija. Pat ja vairums no mums par to ij nenojauš.
Petīcija suņu aizstāvībai Maskavā: http://www.gopetition.com/online/24737.html