Dziesma, ar kuru Maidanā izvadīja kritušos varoņus. Tekstā mātes un dēla saruna, skumjas par nāvi svešumā.
Dziesma, ar kuru Maidanā izvadīja kritušos varoņus. Tekstā mātes un dēla saruna, skumjas par nāvi svešumā.
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Kā rādās, mizantropija manā radu lokā ir senām saknēm bagāta tradīcija. Tais gados, kad mans tēvs vēl mācījās tehnikumā un dzīvoja pie savas lībiešu tautības vecmāmiņas Leontīnes, reiz notika sekojošais. Stāstu to, nule virtuvē no smejošā tēva padzirdējis.
Kamēr tētuks (kas, protams, tai laikā par tēva godiem ij nesapņoja) rāmi gulējis, kāds viņa kursabiedrs (kas ir svarīgi – augumā diezgan mazs) aizgūtnēm plītējis, līdz beidzot tā ap trijiem naktī nonācis līdz pārliecībai, ka nu viņam pilna laimei vajadzīga vien Jāņa (attiecīgi, manis jau pieminētā senča) kompānija. Domāts, darīts. Devies pakaļ…
Tikai filmās kognitīvās disonanses plosīta galvenā varoņa tuvumā parādās citi personāži, kas izprot viņa sarežģīto iekšējo pasauli un palīdz atturēties no galēja pagrimuma. Dzīvē tādi ļautiņi biežāk iet bojā nepamanīti.