Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās. Continue reading »
Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.
Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.
Šis nelielais domu pieraksts nav tieši par Šleseru. Un dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…
Pēc Tautas partijas frakcijas aiziešanas no valdības pasākušās runas par to, ka viņu vietā pozīcijā tagad varētu ienākt LPP/LC. Taču Šlesera teiktais šai sakarā man lika ļoti aizdomāties… Raugi, te viņa vārdi: “Mēs esam atvērti sarunām, bet ir jānoskaidro, ko mums piedāvā.”
Doma, kas man tūdaļ iešāvās prātā – redz, te jau ir tā Latvijas politiķu galvenā problēma. Tiklīdz ir iespēja kaut kur nonākt pie ruļļiem, tūdaļ tiek domāts tikai par to, “ko mums piedāvā” – lai gan patiesajam rīcības motīvam šādā situācijā būtu jābūt – “ko mēs paši varam piedāvāt (izdarīt)”. Un nožēlojami ir arī tas, ka vidējais valsts iedzīvotājs ir sabiedriski un politiski tik apātisks, ka politiķi šādu attieksmi var neslēpjoties paust medijos…
Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”
Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?
Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā
Skaļš virsraksts, vai ne? Taču šoreiz nekādu dzeltenās preses paņēmienu, patiešām tā arī sanāk – jo Purvciema, Mežciema un citu tuvējo rajonu iedzīvotāji tīri labprāt saulainā laikā pastaigājas ar savām atvasēm, otrajām pusītēm un citādi saistošiem ļaudīm vai pa vienam turpat Biķernieku mežā. Bet zem šī meža, grozies kā gribi, ir masu kapi…