Spekulācijas ap šo vārdu – precīzāk, pat terminu, – ir visdažādākās. Un lielākoties to lieto latviešu jaunatne, lai apzīmētu krievus kā tautu vispār, retāk, vēršoties pie konkrētas subkultūras. Rezultāts tam ir tikai nelāgs – abās pusēs arvien dziļāk iesakņojas idiotiski stereotipi un savstarpēja agresija. Šai sakarā savulaik izdevās uzmeklēt informāciju par to, ko vārds “urla” vispār nozīmē un kā radies.

Patiesība ir vienkārša. Turklāt situācija ir diezgan līdzīga ar vēl kādu terminu, kuru izmantojam ikdienas valodā un par kura izcelsmi aizdomājamies reti. Kad par kādu klaidoni sakām “bomzis” – diez vai pārlieku bieži atceramies, ka tas ir atvasinājums no krievu “бомж”, kas nebūt nav lietvārds, bet gan saīsinājums no “без определённого места жительства” (bez noteiktas dzīves vietas). Tāpat arī šajā gadījumā – vārdā “urla” pirmie trīs burti ir saīsinājums no savulaik PSRS teritorijā lietotā  apzīmējuma “уголовно разыскиваемое лицо” (krimināli meklējama persona), kam nekādas saistības ar nacionālo piederību nebija nu nekādi, tikai ar, tā teikt, sociālo statusu. Lūk, tā.

P.S. Derētu vispār papētīt šī vārda ienākšanu Latvijas teritorijā ārpus saistības ar iepriekšminētajām peripētijām. Piemēram – kāpēc Baldones rajonā ir Urlu senkapi? Tagad gan to nosaukums laikam ir jau mainīts, un tomēr. Ir kādam idejas (nopietnas)?

Skaļš virsraksts, vai ne? Taču šoreiz nekādu dzeltenās preses paņēmienu, patiešām tā arī sanāk – jo Purvciema, Mežciema un citu tuvējo rajonu iedzīvotāji tīri labprāt saulainā laikā pastaigājas ar savām atvasēm, otrajām pusītēm un citādi saistošiem ļaudīm vai pa vienam turpat Biķernieku mežā. Bet zem šī meža, grozies kā gribi, ir masu kapi…

Raudzīt plašāk…