Bezdarbnieka ceturtdiena

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Viena no manām pirmajām ceturtdienām, kas neierasti pavadīta atkal bezdarbnieka statusā, iesākās ar piedalīšanos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības organizētajā manifestācijā pie Raiņa pieminekļa, kurā (pēc organizatoru teiktā) tauta vērsās pret politisko gļēvulību.

Ja var ticēt masu medijiem, šajā manifestācijā piedalījās ap 7000 cilvēku. Tās norises laiks tika izvēlēts tā, lai sakristu ar Saeimas vīru un sievu pēdējo sēdi pirms došanās svētku atvaļinājumā. Vienīgais, tad nav īsti saprotams, kamdēļ tā norisinājās Esplanādē, nevis kaut kur Vecrīgā – toties savā ziņā prieks, ka vismaz tik daudz cilvēku atrada laiku paust savu atbalstu akcijai. Kad reizē iemācīsies atkal savākties vismaz desmitreiz vairāk latviešu, būs jau labi.

Jāsaka gan, ne visi sapulces dalībnieki bija vienādi adekvāti. Piemēram, šie divi onkas, kas redzami nākamajās bildēs, nemitīgi centās pārkliegt jebkuru runātāju, pie tam ar visai agresīviem saukļiem – “dodiet tautai ieročus” un tādā garā. Viens no agresoriem kādā brīdī sāka vicināt pistolei pat ļoti līdzīgu priekšmetu, kamdēļ sastapās ar kārtības sargu reakciju.

Tomēr konfliktsituācija ātri tika novērsta un akcija turpinājās salīdzinoši miermīlīgā garā (cik nu šādu akciju vispār var saukt par miermīlīgu, protams).

Kādā brīdī gan pūlis tomēr sašūmējās – un sāka apsaukāt un grūstīt pasākuma viesi, patreizējo finanšu ministru Eināru Repši, kurš bija acīmredzot paredzējis, ka viņa pēkšņa parādīšanās pūlī vairos viņa popularitāti, līdzīgi kā tas notika vēl pavisam nesen līdzīgā manifestācijā 13. janvārī. Bet nu arī Eināram nācās saprast, cik ātri var norietēt labdara slava, ja to nepamato ar darbiem… Fotogrāfija pa kreisi ir radusies jau minētajā 13. janvārī – bet bildītē pa labi neko prātīgu nevar saskatīt, tikai nojaust, ka kaut kur priekšā, fotogrāfu un operatoru ielokā tiek gānīts un vajāts ministra kungs.

Nepagāja pat pāris minūtes, kad ministrs tomēr nolēma atkāpties no sava nodoma būt vienotam ar tautu un aizlavījās pie pasākuma organizatoriem, pieprasot iespēju teikt runu no skatuves. Pasākuma vadītājs to pajautāja mikrofonā sapulces dalībniekiem un pretī saņēma skaļu “Nē!” – un šajā brīdī diemžēl nepaspēju noķert visai komisku kadru, kā jautātājs pagriezās pret Repši un it kā nožēlā noplātīja rokas, ko pūlis saņēma ar gardu smējienu.

Ap to brīdi es ieskatījos pulkstenī, sarāvos un steigšus sekoju finanšu ministra piemēram, aizbēgot no pasākuma. Gan pavisam citu iemeslu dēļ – bija pēdējais laiks doties uz augstskolu, lai prezentētu prakses atskaiti un saņemtu par to kādu labu atzīmi.

Jāsaka, ka šī manāmi nebija veiksmīgākā diena manā mūžā šādām aktivitātēm – vispirms augstskolas dators atteicās atpazīt un atvērt manu USB puļķi, pēc tam internets uzkārās tieši tajā brīdī, kad vēlējos prezentācijas kopiju pievākt no e-pasta. Rezultātā nācās samierināties ar pazeminātu atzīmi. No otras puses, man tāpat nebija īsti svarīgi, kāda tā būs, galvenais motīvs bija vispār nokārtot šo pārbaudījumu un kādu laiku par mācībām aizmirst… Tā iet, kad uz vecumu sadomā, ka ar vienu augstāko izglītību ir par maz. Savā ziņā tā bija pašnāvība – iet mācīties politisko vēlēšanu gadā, jo paralēli mācībām darba bija nenormāli daudz un nogurums liels. No otras puses, nez vai šogad es vairs sadūšotos uzsākt mācības – naudiņu dēļ. Lai kā arī būtu, pārbaudījumu laiks ir beidzies un var kādu brīsniņu atvilkt elpu. Minēto nodarbi uzsāku tūdaļ pat, kursabiedru lokā izklaidēdamies ar fotoaparātu…

Tiklīdz radās iespēja izkļūt no augstskolas teritorijas, metos Andrejsalas virzienā, kur notika svētku ielīgošanas pasākums ar grupu “Dzelzs Vilks”. Pašmāju roka grandu uzstāšanās gan krietni aizkavējās, tamdēļ izklaidēju sevi, ķerot kadrus pūlī.

Sev par nelaimi, tādējādi pamanīju arī kādus sev pazīstamus cilvēkus ne tajā situācijā un, mīkstinot sakāmo, ne tajās attiecībās, kurās būtu gribējis tos jelkad ieraudzīt – taču tāda ir dzīve. Un Latvija joprojām sasodīti maza… Taču es mierināju sevi ar savu vismīļāko nodarbi, hehe. Protams, ja sagribētu salikt te visus saķertos tipāžu kadrus, slinkums mani pārmāktu un es neizdarītu vispār neko. Bet lai nu tiek vēl Jums kaut niecīga daļiņa… Pavērtējiet, cik dažādu paaudžu, subkultūru un statusu cilvēki sanāk kopā Andrejsalas pasākumos.

Bet tad jau nāca ilgi gaidītie skatuves vilki…

Šoreizīt Kaukulis programmu bija sastādījis īsti Jāņu garā – atceroties grupas kādreizējo ievirzi folkroka rāmjos. Un bija pat pagānu tradīciju garā sagādājis dejojošas raganas, ar kuru pieminēšanu es savu šoreiz tik juceklīgo stāstiņu gribu tomēr beigt, jo ir jau pieci no rīta, hehe. Lūk, vēl vairākas fotogrāfijas, un tad jau viss.

FIN.