Es to saku nopietni, hehe. Pirms brīža stenēdams vilku zābakus un taisījos doties uz tuvējo veikalu pēc enerģijas dzērienu kravas – citādi neredzēdams iespējas pēc pāris jau negulētām naktīm vēl paspēt veikt to darbu apjomu, kas nepieciešams līdz rītdienas eksāmenam. Bet re, pēkšņi atnāk īsziņa no “Turības” – sak, rīt (…)

Skaidrības labad tūdaļ precizēju – pavisam nejaušais mazohisms… Nē, nepamēģinājušais patiesi nesapratīs to sajūtu un jūtu gammu, kas var pārņemt cilvēku, kurš (ap trijiem naktī virtuves virzienā taustīdamies – naksnīga tēja ir tieši manā garā, kā citādi lai izturētu mācības un/vai garās “Ikariam” kaujas) mēģinājumā apvienot roku aizņemtību un apaļa (…)

Naktī pēkšņi sāku klepot, aizmigt ilgi neizdevās – bet temperatūras kāpuma nemanīja. Šodien nogulēju līdz vēlam vakaram, un būtu gulējis ilgāk, ja ne kāds telefona zvans. Toties tagad reizi pusstundā mēru temperatūru un priecājos, ka vismaz kaut kas manā dzīvē iet vairumā, nevis mazumā. Pēdējā kontrolmērījumā termometra stabiņš pieskārās atzīmei (…)

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē (…)