Blondā kuce

Posted on 10th July 2011 in bildes, rakstu darbi

Kā tai latvju dziesmā teikts – suns sunim suņa draugs. Un ne tikai, hehe. Esot Lietuvā, Karloss nekādi nebija atraujams no šīs gaiši mālētās lietuviešu suņmeitenes – izņemot pa kādam brīdim, kad vajadzēja uzmanīties, lai neuzklūp kāds neuzvedīgs brūnmilzis no tās pašas kārtas, kas tā vien tīkoja pārkost mūsu romeo uz pusēm.

Varētu pat pasmieties, cik precīzi dzīvnieki neviļus atspoguļo cilvēku pasauli (nu jā, lopiņi jau vien esam). Lai varētu uzturēties savas sirdsdāmas tuvumā, Karloss pat padzina kādu reizes sešas vecāku bruneti – suņu dāmu, kas par jauno, sprigano suni izrādīja nepārprotamu interesi. Bet Karloss bija nelokāms savā izvēlē, lai arī nekas īpašs viņam no tās netika. Tā jau arī mēs – neņemam to, kas ir, skrienam pēc tā, ko nevar dabūt. Un tādā garā.

P.S. Lietuvā bijām kādā starptautiska līmeņa korporatīvajā pasākumā, par kuru noteikti vēl uzrakstīšu – daudz piedzīvots un pārdzīvots. Bet vispirms jātiek galā ar vizuālo materiālu.

Versijas

Posted on 20th June 2009 in rakstu darbi

autors: Džerijs Šterns
datums: 2001. gads

Atceros to kā sapni: kā es skūpstīju tevi, bet tu – mani. Turēju rokas uz taviem gurniem; tu rokām apķēri manu kaklu un ar lūpām iezīdies manā mutē. Nē, tā ne. Tas bija kādā ballītē pie klasesbiedra. Tu garāmejot aizskāri ar gurnu manu plecu; es piecēlos un tev sekoju. Mēs ieslēdzāmies vannasistabā un tumsā rāvām nost viens otra apģērbu. Es atāķēju tavu krūšturi un glāstīju tavus piebriedušos krūšu galiņus. Tad aptvēru vienu no tiem ar lūpām, spēlējos ar to, kaitināju tevi, visu šo laiku nepārtraukdams glāstus, ne mirkli necenzdamies ierobežot savas rokas. Glāstīju tavas kājas, ceļus, pieskāros ar siltu plaukstu tavu gurnu iekšpusei. Nē, drīzāk tas bija uz kādas automašīnas sēdekļa. Lija lietus, un logi bija aizsvīduši no mūsu elpas. Tu sēdēji uz manis ar seju pretī manai, es skūpstīju tavas krūtis, glāstīju tavu jauki mīksto vēderu, tad uzliku rokas tev uz dibentiņa, piešķirdams mūsu kustībām straujumu un tik nepieciešamo dziļumu. Jutu, ka mans dzimumloceklis atduras kaut kur dziļi, dziļi tevī. Piepildīt bezdibeni – jā, tas ir ik filozofa mērķis. Alku bezdibeni, kas tiecas tam pretī un pazudina. Varbūt tas bija kāda krodziņa pagalmā pie atkritumu kastēm. Es biju sadzēries alu un degvīnu, bet tava mute skāņi garšoja pēc lēta vīna. Viss bija tik pēkšņi – es tevī, un eņģeļi tepat lejā. Orgasms neturpinājās pārāk ilgi, mēs gājām atkal dejot un dzert. Mēs iepazināmies pirtiņballē pie vecā Alfrēda; es apsēdos tev blakus pie galda un teicu, ei, tev, zini, ir tādi feini buferi. Nē, arī tā ne. Velns parāvis, tas bija tava toreizējā drauga gultā. Viņš bija aizbraucis, tu pacēli telefona klausuli. Kad es iegāju tevī no apakšas, tu atliecies atpakaļ tā, lai tava mugura būtu starp manām kājām. Mēs sadevāmies rokās un kustējāmies tik vienotā ritmā, kāds… Tu stāvēji autobusa pieturā un nervozēji, jo autobuss kavējās; mēs piebraucām tumši zilā ārzemju auto un sākām izkliegt aizskarošas piezīmes. Tu tikai pagriezi muguru, cenzdamās nepievērst mums uzmanību. Tad mēs izlēcām no mašīnas un devāmies tev klāt. Tevi mēs nedzirdējām. Aksels iesita ar plaukstas malu tev pa seju, tu nokriti uz ceļa dubļos. Palīdzēju viņam tevi pacelt un ievilkt mašīnā. Aizvedām tevi uz tuvējo mežu, piespiedām stāvēt un izģērbties mūsu priekšā; tu neklausīji. Šoreiz tevi situ es. Vēl un vēl, līdz tu nokriti un vairs nekustējies. Tad sākām plēst tavas drēbes. Jaku, blūzīti, svārkus, zeķubikses, krūšturi, biksītes… Kaila tu, mežs un nakts… Astoņi gadi cietumā pagāja kā nemanot. Tad mēs tevi atkal atradām. Tu biji apprecējusies, un tev bija divi bērni, mīļi kā cālēni. Tā viņi tur stāvēja un skatījās, kā divi zvēri izlej savu dvēseļu samazgas pār viņu māti. Morgs. Četri plaukti. Atceros vēl gāzes kameru. Pēdējais malks tīra skābekļa, tad – vairs nekā. Sapnis, un tikai. Mēs kopā spēlējāmies jūrmalas smiltīs. Mammas īrēja istabas vienā vasarnīcā. Abi bijām pilnīgi kaili. Es rādīju tev starp kājām un dikti smējos. Tu apvainojies, jo tev nebija tāda krāniņa kā man. Mēs it kā dalījāmies savā paradīzē, lietodami vienu šļirci. Viens ketamīna kubs, un tad apziņa atdalījās no ķermeņa. Pasaule it kā sadrupa mazos gabaliņos. Nebija vairs ķermeņu, kas varētu viens otram pieskarties, nebija sirds, kas tiektos mīlēt, nebija dzimumtieksmes, nebija erekcijas, nebija maksts sulu mitruma. Viss it kā pārvērtās divās enerģijas straumēs, kas savijās un ieplūda viena otrā. Viens vesels, un tad sprādziens, un tad jau vairs nekā… Tu tikko turējies kājās, bet spēji vēl balstīt mani. Es biju lopiski piedzēries un turpat stūrī vēmu. Es novilku savu notraipīto jaku un apliku to tev ap pleciem. Tu pavēries manī neko neredzošām acīm, un tad mēs gājām pie tevis, kur uz pēļiem, kuru veļa nebija mainīta jau vairākus mēnešus, es tevi ieguvu rupji un sāpīgi, skaļi smiedamies par notiekošo; un tā vēl simtiem, tūkstošiem reižu savos sapņos, murgos, dzīvē. Fantāzija? Nu, nezinu.

Bezdarbnieka ceturtdiena

Posted on 20th June 2009 in bildes, rakstu darbi

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Click here to read more.. »

Laiks, kurā dzīvoja Keineps

Posted on 25th May 2009 in rakstu darbi

autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads

Viņi sēdēja upes krastā uz zaļi krāsota metāla soliņa. Ūdens saules gaismā vizuļoja un žilbināja tiem acis. Ik pa brīdim virs ūdens izlēca kāda zivs, lai pēc sekundes ar lielāku vai mazāku plunkšķi – atkarībā no tās izmēra – iekristu atpakaļ. Kā jau tas mēdz būt.

- Vai zini, es vēl reizēm domāju par Atni. Nevaru saprast, ko biju viņā atradis.

- Eburg, tu kļūdies savās domās. Pats taču labi zini, ko biji viņā atradis. Ja rezultāts neattaisnoja tavas cerības… drīzāk tev vajadzētu padomāt par sevi. Jautājums ir nevis “ko?”, bet – “kā?”. Kā tu spēji viņā atrast to, kā tur nemaz nebija. Atbilde ir meklējama tevī pašā.

- Varbūt es Rahidā drīzāk meklēju Atnes aizvietotāju? Kaut gan nevienu cilvēku nevar aizvietot ar citu.

- Pasaulē nav neaizvietojamu cilvēku. Bet ir neaizvietojamas emocijas. Dažādi cilvēki var just vienu un to pašu, bet katram ir savs veids, kā to darīt. Ja tu esi mīlējis pagātnē, bet nu mīlestības objekts ir cits, arī mīlestība tad ir citāda. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka mīlestības enerģija slēpjas noteiktā cilvēka organisma iecirknī. Katrā no gadījumiem tā tiek ņemta no cita sektora, tā ir ikreiz cita enerģijas daļa, kurai piemīt tomēr savas neatkārtojamas īpašības.

- Es nezinu… Bet Keinep, vai tu kādreiz…

Mistera Eburga jautājums palika nepabeigts. Spalgi iekaucās sirēna, kāda balss skaļrunī nokremšļojās un tad nenovēršami vēstīja:

- Mister Eburg, mister Keinep, jūsu laiks ir beidzies. Esiet tik laipni sekot misteram Sikcefatam; viņš aizvedīs jūs uz dezinfekcijas kameru.

Misters Keineps un misters Eburgs piecēlās kājās un devās likuma sargu virzienā, tikai uz mirkli apstājušies, lai cieši paspiestu viens otra roku. Policisti nenolaida šauteņu stobrus; vienpadsmit tēmekļi pavadīja abus zinātniekus līdz pat dezinfekcijas kamerai.

Nākamajā dienā laikraksts “EnKo” kārtējo reizi publicēja pāris rindiņas par godu notikušajam: “Vakar zinātnieki K.Eburgs un Z.Keineps saņēmuši atalgojumu par pašaizliedzīgu darbu valsts un nācijas labā. Pretēji savu priekšgājēju rīcībai, abi iepriekšminētie naudas balvas vietā izvēlējušies sešdesmit minūtes garu uzturēšanās atļauju pasaulē vienīgajā Zaļajā sektorā, kas ir mākslīgi radīts arhaisks atgādinājums par planētas sākotnējo izskatu. Cik savādi, ka atrodas vēl cilvēki, kuriem tīk atminēties nepilnīgo un kroplīgo. Šodien numurā…”

Jūra

Posted on 18th May 2009 in rakstu darbi

autors: Džerijs Šterns

datums: 2001. gads

publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004)

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…

Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju – man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija cerību, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.

Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.

(skan Ričardsa dziesma – man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)

Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.

Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

- Ko tu tur lasi? – aizsmakušā balsī ierējās Katija.

Click here to read more.. »

Dienas domas

Posted on 30th January 2009 in rakstu darbi

Nopietnāka: Es domāju, nav tādas parādības kā mūža vienīgā (vai vienīgais, kā kuram) un īstā. Ir tikai vesela rinda atbilstošo, no kurām gadās izvēlēties, un tās var gan satikt, gan nesatikt. Nekāda nolemtā likteņa, tikai apstākļu (ne)sakritības dzīves gaitā.

Jautrāka: Vecs piens nāk no vakardienas krūts.