Bloga ieraksts, kurš sevī neslēpj sevišķu jēgu. Tikai tāds pēkšņas domas radīts nakts fiksējums mūzikai, kas agrākā vecumā ar prieku un pastiprināti klausīta – lai būtu, kur pašam ieskatīties un to vienuviet atrast. Vārdu sakot, kaudze ar YouTube saitēm, nekas vairāk. Ja vēlaties arī ko lasāmu, tad jau labāk ieskatīties Bērnības mūzika vai Elektrolietas. Click here to read more.. »
Riga Rock Club 1987
Eh, paldies lieliskajam cilvēkam, kurš šo ierakstu arhīvos atracis un publicējis. Vēsturiskais Rīgas Rokkluba koncerts 1987. gadā, kuru Latvijas Televīzija atļāvās nofilmēt un pat daļēji parādīt ēterā – gan ar redzamu mērķi atklāt skatītājam, cik slikta parādība ir sabiedriskais protests mūzikā, kuru klausās nenobriedusi sociālistiskā jaunatne… Kaut kā tā. Taču man šis koncerts patīk, neskatoties uz to, ko par attiecīgo mūziku teic Pēteris Laķis, Rišards Labanovskis vai pat Raimonds Pauls, heh.
Kādreiz jau drusciņ rakstīju, ko par “māžošanos pakaļ ārzemniekiem” domāja latvju psihiatrs Eglītis. Izklausījās visai līdzīgi, vai ne?
No komentētājiem gan var piekrist rakstniecei Marinai Kosteņeckai – viņa ir vienīgā, kas raidījumā runā par mūzikas kvalitāti kā tādu (kura, protams, šādu pašu sabiedrības viedokļu dēļ vēl nevarēja būt pietiekama), nevis savu personīgo attieksmi pret protestu kā pārādību. Bet noskatieties paši, ko nu es te daudz spriedelēšu. Lūk, solītais videomateriāls:
Bērnības mūzika
Sagribējās pēkšņi apkopot vienā ierakstā tās dziesmas un atmiņas par konkrētiem mūzikas nozares māksliniekam, kas līdz šim brīdim daudz nozīmējušas. Neba nu kādi specifiski iemesli būtu radušies vai nostaļģija – tāpat vien, bez redzama iemesla. Un lasītājiem ar’ noderēs, vismaz tai daļai, kas mēģina mani iepazīt kā cilvēku, pamatojoties uz dažnedažādiem dzīves faktiem. Lūdzu, te būs kārtējie. Ar visiem uzskates videomateriāliem.
Baltā Truša dziesma
Droši vien tas nebūs nekāds pārsteigums, ja teikšu, ka Greisas Slikas dziesma “White Rabbit” ir manai sirdij viena no vistuvākajām kompozīcijām? Tātad, saku – tā ir. Un Jūs turpināt strādāt, it kā nekas nebūtu bijis.
Minētā meitene – Grace Slick (pilnā vārdā Greisa Barneta Vinga) šo dziesmu rakstīja savai grupai “The Great Society”, taču izpildīt to paguva tikai pāris reizes bez sevišķas nozīmes, un grupa jau tuvākajos mēnešos izjuka. Greisa tomēr neiemeta plinti krūmos, bet nodibināja citu grupu, kura tieši ar šo dziesmu (bet pēc tam, bez šaubām, arī ar citām) kļuva ļoti slavena un nozīmīga uz tā laika psihodēliskā roka skatuves un izcēlās arī leģendārā Vudstokas festivāla laikā. Protams, es runāju par “Jefferson Airplane”.
Bezdarbnieka ceturtdiena
Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.
Miljonu vērtais kvartets
1956. gada 4. decembrī roka pioniera Sema Filipsa radītajā “Sun Studio” (Memfisā) pulcējās četri toreiz vēl samērā maz zināmi rokenrola adepti, lai kopā nedaudz muzikāli paimprovizētu. Šajā jam session tapušais ieraksts šobrīd ir unikāla liecība pirmajai un vienīgajai kopīgai četru mūziķu spēlei, bez kuriem nav iedomājama mūsdienu rokenrola vēsture. Dāmas un kungi – Million Dollar Quartet: Elviss Preslijs, Džonijs Kešs, Džerijs Lī Luiss un Karls Perkinss.