Svaigi no “GovCamp” priekšpasākuma nācis, varu nu Jums, kā solījis, iespaidos dalīties. Par to, kas vispār ir GovCamp, var nu jau ērti uzzināt šodien atklātajā mājaslapā www.govcamp.lv, bet īsumā – tā ir ideja par valsts pārvaldes ienākšanu blogu un citu sociālo mediju telpā. Taču te nav runa par politiķu PR aktivitātēm, bet vairāk tieši par ierēdniecības līmeņa darbinieku komunikāciju ar sabiedrību, kam turklāt vajadzētu būt raksturīgai izteiktai atgriezeniskajai saitei. Tātad – intensīva divvirzienu komunikācija starp izpildvaru un sabiedrību, kuras rezultātā vajadzētu rasties idejām, viedokļiem un informācijas apmaiņai, kam savukārt sekotu produktīva darbība. Vismaz tā to redzu es, Jūsu padevīgais kalps šī bloga ietvaros. Bet turpinājumā pārpublicēšu tās piezīmes, kas dzima manā melnajā kladītē sapulces gaitā. Šoreiz gan atļaujoties tās tomēr pārdrukāt.
Tag: latvija
Sociālie mediji kā politisks instruments
Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.
Manai tautai
Šodien ievēroju pasaules plašajā tīmeklī klejojam 2009. gada versiju Ievas Akurāteres dziesmai “Manai tautai”, kas savulaik bija latviešu Atmodas himna. Neko sliktu nedomādams par projekta autoriem (iz kuriem daļa ir arī manis paša paziņu lokā) – piemēram, idejas galveno autoru, ORB.lv redaktoru Mārtiņu Otto, producentu Tomu Grēviņu un citām vietējām slavenībām, – un saņemdams šeit patiesi kvalitatīvu darbu, tomēr nespēju to pieņemt, tā man godīgi jāatzīst. Rodas teju alerģiska pretreakcija.
Dziesmas jaunais sniegums ir lielisks. Un tomēr ir sajūta, ka tam pazudis īsti emocionālais fons, kas piemita šai dziesmai – Tā Laika Tās Sajūtas. Droši vien emocionālā piesaiste jaunajai dziesmai paliks ar patreizējo laiku, kad tauta tiek aicināta vēlreiz atmosties, un to dziedās tie, kas 1988. gadā vēl nemācēja runāt vai pat nebija dzimuši. Noslīpētas emocijas noslīpētā dziesmā noslīpētam laikam, kad noslīpēti PR speciālisti aicina noslīpētu tautiņu uz noslīpētu atmodu…
Lūk, “jaunā” dziesma, lūk, arī “vecā”. Domājiet paši.
Kas īsti ir flashmob?
Šis gan ir pavecs raksts, ko tiku saveidojis un vairākkārt publicējis vēl 2008. gada pavasarī – īsi pēc neveiksmīgā “stacijas flešmoba” Rīgā. Bet pēdējos mēnešos attiecīgā tēma kļuvusi atkal tik populāra, ka nenoturos, neielicis rakstu arī šajā blogā. Lai nepazūd.
Problēma slēpjas faktā, ka pēdējo gadu gaitā Latvijā arvien populārāks top vārdiņš „flashmob” – taču tikai vārdiņš. Jo akcijas, kas to pavada, nebūt nav nosaukumam adekvātas. Latvieši turpina spītīgi saukt par flashmob visu, IZŅEMOT flashmob.