Sociālie mediji kā politisks instruments

Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Gribētos bilst, ka Latvijas sabiedrībā (uzreiz saku, tas ir tikai mans personīgais viedoklis) ir visai populāri daudzas parādības vērtēt kā sociālu kuriozu un vispār, piemēram, uztvert to pašu blogošanu kā mērķi, nevis līdzekli. Tātad – kā laika nosišanu, nevis kā iespējamo instrumentu jebkura rakstura komunikācijai, tai skaitā komerciāli, politiski vai sociāli vērtīgai.

Tomēr ārpus Latvijas sociālo mediju izmantošana politikā norit pilnā sparā (kaut vai nesenais gadījums ar irāņu revolūciju, kas teju uz tiem vien balstījās). Un arī vērīgākie latvieši ir pasākuši to  beidzot ievērot un lēnītēm iekļauties kopējā sistēmā. Ļoti lēnītēm.

Vispirms, acīmredzot, būtu jāpiemin sociālie tīkli. Populārākais no tiem – draugiem.lv tikai viņgad tā īsti ieskrējās arī šai jomā, piedāvājot platformu politiskajai aģitācijai pašvaldību vēlēšanu periodā. Tomēr piedāvātajā sistēmā bija vesela rinda mīnusu (šeit tos neanalizēšu, lai neizplūstu ārpus vienas rindkopas robežām), tāpēc sevišķi daudz partiju aktīvistu, kas to izmantotu, tomēr nesaradās.

Starp veiksmīgajiem piemēriem noteikti būtu minami gadījumi Krievijā un ASV. Esmu dzirdējis vārdos paustu uzskatu, ka ASV prezidents Obama vispār uzvarējis vēlēšanās, tikai pateicoties sociālajiem portāliem.  Kampaņas gaitā tika pat no jauna izveidoti vairāki saiti (piemēram, my.barackobama.com), kas no aģitācijas blogiem ātri vien pārtapa par milzīgiem sociālajiem portāliem. Krievijā pilnā sparā šai jomā darbojas, piemēram, odnoklassniki.ru – tajā daudzām krievu politiskajām figūrām (piemēram, Žirinovskim) ir reāli profili, kuri, protams, vairāk atgādina fanu klubu mājaslapas… Patreizējais prezidents Medvedevs, savukārt, labprāt un aktīvi darbojas blogu portālā LiveJournal.com, nebūt blogošanu nesaucot par dīkdienīgu laika pavadīšanu. Arī Latvijas politiķiem derētu saprast, ka sabiedrība šobrīd jo īpaši alkst tiešas komunikācijas ar atgriezeniskās saites sajūtu, nevis kārtējo noslīpēto PR tekstu lasīšanas.

Un pie šī apgalvojuma es visai ērti varu pāriet pie politiskajiem blogiem. Kas vispār atšķir blogu no parastas preses relīzes? Lasot daudzu Latvijas politiķu tā saucamos blogus, var just, ka viņiem šo atšķirību neviens nav izskaidrojis… Visbiežāk ir tā – politiķis tīri tehniski atver kādā portālā savu “blogu”, kurā vienkārši pārpublicē visas ar sevi un pārstāvēto partiju saistītās ziņas, kuras visbiežāk, protams, nav paša sacerētas. Un pēc tam par publicēto aizmirst (vai pat atslēdz komentēšanas iespēju). Taču īsta bloga galvenā vērtība slēpjas tieši viedoklī, nevis sausā informācijā. Lasītājam ir jājūt, ka politiķis rakstījis pats, ka viņš lasa bloga komentārus un pats uz tiem operatīvi atbild. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi tieši psiholoģiski – jo lielākā problēma politiķu un auditorijas attiecībās visbiežāk ir tieši tas snobisms, kas jaušams no “politiskās elites”, plaisa starp varu un tautu. Blogu īpašības ļautu šo snobisma auru mazināt, padarot kontaktēšanos personiskāku.

Cits sociālais medijs, kas Latvijā ienācis pietiekami nesen – un dažu veiksmīgu PR akciju rezultātā šobrīd pēkšņi ieguvis teju epidēmisku popularitāti, – ir Twitter.com; īpaši pēdējos mēnešos tas inficē latviešus ātrāk kā cūku gripa… Vienīgā atšķirība – Twitter nešķirojot pielīp arī ministriem un deputātiem. Twitter konti ir Saeimai, daudzām ministrijām, veselai rindai lielāku un mazāku politisko personu – kā arī, kas ir ne mazāk (un varbūt pat vairāk) svarīgi, daudziem masu medijiem (laikrakstiem, TV kanāliem, radiostacijām, portāliem). Lielā tiesā politisko kontu joprojām tiek vien sausi publicētas saites uz ne mazāk sausām preses relīzēm, taču daži politiķi tomēr spējuši iet tālāk un veidot personisku kontaktu ar auditoriju.

Galu galā, Latvijā šobrīd liela problēma ir sabiedrības zemais iesaistīšanās līmenis savu tiesību aizstāvēšanā – un neba informācijas apjoma mehāniska palielināšana var šo motivāciju vairot… Skaidrojošais darbs vēl nekad nav izrādījies efektīvs nevienā jomā, ja apmācāmajam nav iespējas uzdot precizējošus jautājumus un saņemt operatīvas, tiešas un konkrētas atbildes.

Jāsaka gan, ir tomēr pašmāju aktīvisti sarosījušies arī politisko blogu iecelšanai saulītē, par ko man liels prieks. Te kā galvenais pasākums jāmin nākamgad ieplānotā konference “GovCamp Latvija 2010”, kura būs veltīta tieši valsts pārvaldes ienākšanai elektroniskajos medijos. Tieši šodien, kad top šis raksts, ir paredzēta ieinteresēto Twitter lietotāju tikšanās, kurā tiks apspriestas konferences vadošās idejas un organizatoriskie aspekti. Protams, tur būšu arī es un vēlāk pacentīšos par to vairāk pavēstīt saviem lasītājiem. Uz tikšanos vakarā šai pašā blogā!