Protams, virsraksts ir joks – diemžēl tā domāju tikai es, latvju prese un tās pavadā paliela daļa lasītāju šo bija ņēmusi diezgan nopietni. Atliek vien gaidīt, kad dzirdēsim, ka Satiksmes ministrs Uldis Augulis agrā jaunībā esot redzēts braucam autobusā bez biļetes, deputāts Raivis Dzintars pieķerts lasām nerātnās dainas, bet Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs 1975. gadā bez dokumentāla pierādījuma nosaucis klasesbiedru Pēterīti par muļķi.
Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…
Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.
Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?
Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.
