Droši vien tas nebūs nekāds pārsteigums, ja teikšu, ka Greisas Slikas dziesma “White Rabbit” ir manai sirdij viena no vistuvākajām kompozīcijām? Tātad, saku – tā ir. Un Jūs turpināt strādāt, it kā nekas nebūtu bijis.

Minētā meitene – Grace Slick (pilnā vārdā Greisa Barneta Vinga) šo dziesmu rakstīja savai grupai “The Great Society”, taču izpildīt to paguva tikai pāris reizes bez sevišķas nozīmes, un grupa jau tuvākajos mēnešos izjuka. Greisa tomēr neiemeta plinti krūmos, bet nodibināja citu grupu, kura tieši ar šo dziesmu (bet pēc tam, bez šaubām, arī ar citām) kļuva ļoti slavena un nozīmīga uz tā laika psihodēliskā roka skatuves un izcēlās arī leģendārā Vudstokas festivāla laikā. Protams, es runāju par “Jefferson Airplane”.

Raudzīt plašāk…

Pirms kādas stundas vai nedaudz ilgāka laika Vecrīgu satrauca interesants notikums. Laukumā pretī Hotel de Rome, kur vēl pirms īsa mirkļa viss bija tik mierīgs un tukšs, cik vien Vecrīgā ap šādu laiku var būt mierīgs un tukšs – bet jau pēc dažām sekundēm skanēja skaļa mūzika un dejoja vairāki desmiti cilvēku.

Spriežot pēc tā, cik dažādi tērpti bija šie ļaudis un no cik dažādām vecuma grupām nākuši, šis bija kaut kas līdzīgs flash mob. Nē, precīzāk būtu jāsaka – action mob, jo tomēr dejā bija jūtama iepriekš kopīgi iestudēta virzība, kas flešmobiem nav raksturīga.

Raudzīt plašāk…

Šodien kārtējo reizi saņēmu jautājumu: “Kā Tu, Džerij, īsti izklaidējies?” Un jāsaka, ka jautājums vietā, jo pēdējā laikā (krīze?) teju visi hobiji šādā vai tādā veidā pārvērsti darbā. Fotografēšana? Lūdzu, fotogrāfs Jūsu rīcībā. Ūdenspīpes? Nekādu problēmu, uzliksim Jūsu banketā. Rakstīšana? Reklāma? Ij nerunājiet… Tad nu nākas kādu brīdi padomāt, ko lai nosauc par izklaidi. Piedāvāju Jūsu uzmanībai kādu senāku video, kurā notiekošais tomēr no manas puses tiek uztverts kā izklaide, jā gan.

Kaut kādā mērā tas saistās ar manu rūpju bērnu UrbanTrip – toreiz ar kādiem trejiem desmitiem ļautiņu no dažādām valstīm uzspērāmies uz daudzstāvu grausta jumta, līdzi pa ļodzīgām kāpnītēm ar bailīgi ne mazāk ļodzīgām kājiņām uznesot smagu aparatūru (piemēram, ledusskapja apmēru strāvas ģenerātoru) un gardu pārtiku. Re, kas no tā visa iznāca:

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Raudzīt plašāk…