Laiku pa laikam patiesi pārmāc skumjas par to, ka tik interesantu dzīves daļu jaunības posmā dzīvo radību bioloģijas varā esam spiesti vienkārši nogulēt. Un ja vēl pasaules ritums nespiestu nomodā pavadīt tieši rītausmas stundas! Katram taču zināms, ka vislabākās lietas notiek vakaros un naktīs, hehe.

Protams, sabiedrības attīstība laika gaitā ir notikusi, pieskaņojoties bioloģiskajiem ritmiem. Bet kā būtu, ja būtu? Piemēram, ja cilvēki spētu veselu gadu dzīvot pilnā nomodā – ar noteikumu, ka pēc tam tieši tāpat uz veselu gadu ir jādodas pilnā “ziemas miegā”. Kā cilvēki veidotu savas dzīves, kādus dabiskus un nedabiskus, legālus un aizliegtus ceļus atrastu, lai pieskaņotu savus miega ciklus noteiktiem notikumiem?

Darba devējiem būtu rūpīgi jārēķina savu darbinieku miega cikli, lai nodrošinātu darbošanās nepārtrauktību, kā arī nule atmodušos darbinieku strauju apmācīšanu un informēšanu saistībā ar darba vidē notikušajām izmaiņām. Skolēniem un studentiem būtu acīmredzot jākonstruē neklātienes apmācību sistēma ar garām privātstundām, nē, privātnedēļām. Mūziķiem un māksliniekiem būtu jāatkārto viesizrādes vienās un tajās pašās pilsētās, lai sniegtu prieku un apmierinājumu plašākam fanu lokam. Kādas pašvaldības deputāts vienkārši sajuktu prātā, pamostoties pēc gada un konstatējot, ka plānoto gardo kumosiņu zemes teritorijās jau ir noprivatizējis viņa “godoviks” (droši vien tā viņus žargonā dēvētu).

Vesela zinātne būtu arī laulību dzīve. Saticīgākie pāri veidotos, ņemot vērā ne tikai personīgās simpātijas, bet arī sakritīgus miega ciklus. Klubos un bāros jaunieši viens otram jautātu ne tikai vārdu un vecumu, bet arī – “Cik tev šogad vēl atlicis?” vai “Kad tu pamodies?” -, un tad skaidrā cītīgi līmētu filmu un prātotu, kas un kā. Neuzticīgas sievas bērtu saviem vīriem ēdienā miegazāles vai stimulatorus, lai drīz nomodā satiktos arvien īsākos periodos. Vīri censtos pieskaņot sievu miegu hokeja čempionātu grafikam.

Nezinu tikai, pēc kāda principa tad vecmeitas varētu izvēlēties kaķēnus zooveikalā, jo dzīvnieciņiem varētu būt pavisam cita garuma miega cikli. Bet gan jau kāda metode tiktu atrasta.

Nepieredzējušākam pasaules lietu un procesu vērotājam, padzirdot šo vārdkopu, tūdaļ prātā nāk visādas izvirtības un amorālas vizuālās detaļas. Nevaru pat noliegt, ka arī mani kādreiz tādas domas ir skārušas. Pats interesantākais tajā visā ir, ka patiesībā te lietas ir tieši pretējas. Jā, patiesi – gotiskās vēderdejas ir protesta forma pret to, ko rietumu kultūra nodarījusi tradicionālajām austrumu dejām, protests pret seksualitātes zīmogu uz tām un dažādiem stereotipiem šajā jomā. Un atkal jau ne, kā varētu domāt, tradīciju diktētajiem, bet gluži otrādi – tiem, kas radušies, šīs tradīcijas noniecinot. Raudzīt plašāk…

Ik pa brīdim uz galda un citur apkārt krājas gūzma ar visādiem papīreļiem, uz kuriem mirkļa domas un pārdomas pierakstītas. Reizēm pat krietnā pālī, iz kam izvēlētie mediji mēdz būt nez kur noplēsti un vizuāli nepievilcīgi. Un kādā brīdī to pēkšņi ir vienkārši par daudz – tāpēc nolēmu visspalvainākās no spalvainajām domām ierakstīt blogā, lai nepazūd. Protams, vispasaules tīmeklis arī var reiz izrādīties gluži pārejoša lieta – un viens blogu turošs serveris vēl jo vairāk, tomēr te es laikam pie vajadzības šos pierakstus ātrāk atradīšu, nekā kādos senos papīra kalnos rakādamies. Reiz gan man bija kladīte, kurā es tādas štelles mēdzu pierakstīt – taču to es arī kaut kur jau esmu dzīvoklī nozaudējis, he. Tad nu tā. Raudzīt plašāk…

…šis gads manāmi no manas puses nebija veltīts blogošanai – ja tā pirmajā pusē vēl daudz maz ko mēdzu parakstīt, kopš vasaras mans uzticīgais lasītājs par Džerija dzīvi neuzzināja vairs tikpat kā nekā. Bet ar blogeriem jau viss ir otrādi – patiesībā viņi pārstāj rakstīt tieši tad, kad dzīve kļūst pa īstam interesanta un notikumiem bagātīga. Tad jau brīvāki brīži atliek labi ja kādai lakoniskai piezīmītei tviterī. 2012-ais bija mans tvitera gads, jā. Raudzīt plašāk…