…šis gads manāmi no manas puses nebija veltīts blogošanai – ja tā pirmajā pusē vēl daudz maz ko mēdzu parakstīt, kopš vasaras mans uzticīgais lasītājs par Džerija dzīvi neuzzināja vairs tikpat kā nekā. Bet ar blogeriem jau viss ir otrādi – patiesībā viņi pārstāj rakstīt tieši tad, kad dzīve kļūst pa īstam interesanta un notikumiem bagātīga. Tad jau brīvāki brīži atliek labi ja kādai lakoniskai piezīmītei tviterī. 2012-ais bija mans tvitera gads, jā.
Mēģināšu tagad par visu pēc kārtas.
Pirmais aizņemtības vilnis sākās ar improvizācijas teātru sadarbības projekta “Top Secret!” rašanos. Ja sākumā tas bija iecerēts tikai kā vieglas izklaides aktivitāte vasaras periodam, visai drīz tas izauga par pamatīgi organizējamu pasākumu, kas turpinās vēl šobrīd, un mieru mest, šķiet, iesaistītie neplāno arī nākamgad. No agrākiem projektiem šajā pašā jomā to atšķir pamatideja – ja tradicionāli improvizācijas teātri darbojas kā noslēgti kolektīvi, kuru galvenais mērķis ir arvien kvalitatīvāk izklaidēt skatītāju un ar to gūt popularitāti un/vai ienākumus, “Top Secret!” ir atradis atšķirīgu formu un papildus mērķus – šī teātra izrādēs ikreiz ir cits aktieru sastāvs, no kuriem katrs pārstāv citu improvizācijas grupu vai skolu. Tas ir, šie aktieri nav nekad vai ir vismaz ne pārāk bieži (jo Latvija jau ir maza) spēlējuši kopā – un tātad šāda formāta izrādēs viņi ir spiesti iziet no savas komforta zonas, kas improvizācijas profesionāļu gadījumā teju neizbēgami ved pie īsta skatuves brīnuma dzimšanas.
Tāpat kā jebkurā nozarē Latvijā, arī improvizācijas teātru starpā bieži vien valda visai saspīlēta konkurence, un tas interesantā kārtā mēdz attiekties arī uz skatītājiem, kas sadalās tādās kā nelielās sektās, kuru pārstāvji dievina “savējos” un ienīst “svešos”, pat ja nav tos nekad klātienē redzējuši, – un tad nu ir grūti runāt par objektīvu vērtēšanu pēc kvalitātes. Tādā gadījumā arī pašiem aktieriem var pazust nepieciešamība pēc izaugsmes, jo “sektants” paliks lojāls jebkurā gadījumā. “Top Secret!” ir tapis kā sava veida izaicinājums šādam “sektantismam”, veicinot gan sadarbību pašu teātru starpā, gan arī vienotā pūlī sajaucot šo teātru skatītājus. Arī pašās izrādēs cenšamies ikreiz parādīt kaut ko jaunu – gan vienkārši sen mūsu pusē dīķim neredzētu, gan no citkrastu iemītniekiem aizgūtu, gan pavisam jaunu, pašu sagudrotu.
Bet ko nu tur daudz rakstīt, tāpat improvizāciju nav nemaz iespējams aprakstīt, tā jāredz. Protams, aicinu ciemos! Ar retiem izņēmumiem, projekta izrādes parasti notiek katra mēneša pēdējā ceturtdienā – par janvāra datumu gan vēl neesam tā pavisam vienojušies. Domāju, prātīgāk būs, ja intereses gadījumā sekosiet ziņām kādā no teātra medijiem – draugiem.lv, facebook, twitter. Un tad jau redzēs.
Otrā aizņemtības viļņa vaininieku gan esmu te jau minējis – “tumšās” dejas projektu “FUSION kin”, kuram esmu tāds kā scenārists un visādu diždomu bīdītājs. Pavisam virspusēji to varētu aprakstīt kā austrumu deju adaptāciju pie tām ļoti neraksturīgas mūzikas – sākot ar eksperimentālām etno melodijām, turpinot ar dubstep un beidzot pat ar industrial un metal. Iesaistīto cilvēku sastāvs arvien paplašinās, un līdz ar to aug gan projekta darbības vēriens, gan arī radošo eksperimentu klāsts. Ceru, ka jau pavisam drīz varēšu parādīt Jums kādus interesantus video, kas tapuši ar tieši šim projektam radītu mūziku.
Protams, daudz laika atņem arī oficiālais darbs un papildus darbošanās visādās nopietnās organizācijās, piemēram, politiskajā biedrībā “PROGRESĪVIE”, kura pārstāv sociāldemokrātu ideju, tā teikt, moderno spārnu. Sākotnējo šīs biedrības sastāvu pārsvarā veidoja no LSDSP aizgājušie biedri, kas nevarēja samierināties ar tās sabiedrībā negatīvi vērtētās vadības versiju par sociāldemokrātiju, taču diemžēl nespēja partijas iekšienē savākt balsu vairākumu kursa maiņai. Kur LSDSP kuģis aizpeldēja, atbrīvojies no pārmaiņas pieprasošā “balasta”, labi var redzēt… Savukārt, sociāldemokrātijas progresa cienītāji sparīgi rosās joprojām un ļoti bieži izrādās diezgan neērts traucēklis esošajiem neoliberāļiem. Tak pietiks te par politiku, vai ne?
Diemžēl blogošana nav vienīgais process manā šī brīža dzīvē, kas cieš dēļ visa augšminētā – iespējams, daudz vairāk sirds sāp iz tam, ka novārtā pamestas arī fotogrāfa takas, tai skaitā arī kustība “UrbanTrip”. Protams, pa reizei tajā vēl kas notiek, piemēram, vēl šovasar braukājām pa dažādiem objektiem kopā ar studentu filmēšanas grupu no Somijas – rezultātā tapinot dokumentālu raidījumu. Kā fotogrāfs apmeklējot Gulbenes novadu, esmu uzzinājis arī par ārkārtīgi interesantiem ikgadējiem sporta svētkiem tai pusē, kurus dēvē par “Šķūnenieku kausu”. Vairākas nedēļas pēc tā krietnu skaitu reižu pats sev solījos to daudz plašāk aprakstīt, tak brīvu laiku tam tā arī neatradu un visbeidzot atmetu domai ar roku. Taču galvenais tajā visā ir fakts, ka svētki notiek jau kopš 1996. gada, taču joprojām ir bezmaksas pasākums, kurā viss notiek uz pārliecības pilna entuziasma un prieka pamata. Protams, organizatoriskie izdevumi te ir neizbēgami, taču to segšanai komanda ir spējusi atrast sponsorus, neapgrūtinot cilvēkus, kas vienkārši grib aktīvi atpūsties pozitīvā gaisotnē. Iesaku uzzināt vairāk un apmeklēt!
Tramparam… ar to laikam pagaidām pietiks. Centīšos 2013. gadā būt čaklāks rakstītājs, apsolu. Turklāt mēģināšu rakstīt ne tikai šitentādas pašreklāmas “presrelīzes”, hehe. Laimīgu Jauno gadu, tovarišči! Nosviniet tā, lai 1. janvāris Jums ir vismaz tāds: