Nepieredzējušākam pasaules lietu un procesu vērotājam, padzirdot šo vārdkopu, tūdaļ prātā nāk visādas izvirtības un amorālas vizuālās detaļas. Nevaru pat noliegt, ka arī mani kādreiz tādas domas ir skārušas. Pats interesantākais tajā visā ir, ka patiesībā te lietas ir tieši pretējas. Jā, patiesi – gotiskās vēderdejas ir protesta forma pret to, ko rietumu kultūra nodarījusi tradicionālajām austrumu dejām, protests pret seksualitātes zīmogu uz tām un dažādiem stereotipiem šajā jomā. Un atkal jau ne, kā varētu domāt, tradīciju diktētajiem, bet gluži otrādi – tiem, kas radušies, šīs tradīcijas noniecinot.
Ja sākotnēji vēderdejām bija stingri rituāls raksturs un tās netika izpildītas vīriešu klātbūtnē (galu galā, paralēli sakrālajiem motīviem tās bija arī tīri tehnisks muskulatūras treniņš, gatavojot jaunās meitenes bērna iznēsāšanai un dzemdēšanai), laika ritums tomēr paveica savu – attīstījās kontakti starp dažādām pasaules daļām, un tad jau reiz arī rietumi uzzināja par šo deju eksistenci. Protams, nebija ilgi jāgaida, lai parādītos viedoklis, ka šīs dejas ir domātas tieši vīriešu izklaidei un vispār ir sievietes seksualitātes demonstrācija. Un šis viedoklis ir ļoti populārs arī šodien.
Uz tamlīdzīgu attieksmi varētu gan pievērt acis, ja ne viens “bet” – rietumnieciskā doma ir krietni vien ietekmējusi arī pašus austrumus, un laikā, kad vispār visas kultūras, domas un filozofijas nav nemaz tik vienkārši vairs atšķirt, daudzas dejotājas, tajā skaitā arī no profesionāļu loka, diemžēl domā tieši tāpat. Protams, es jau arī tēviņš vien esmu un pabolīties uz puskailām skaistulēm žilbinošos tērpos man ir tīri pa prātam, tomēr tikai līdz tai zināmajai robežai, kamēr negribas īsti domāt līdzi.
Gotiskais novirziens, savukārt, saknē ir radies kā izaicinājums šim “rietumu pieprasījumam” pēc seksualitātes, dejotāju figūru standartiem, kā arī dejas uztveres vienkāršības, to kompensējot ar flirtu. Gotiskajās vēderdejās diez vai var atrast klasiskai uztverei pievilcīgu estētiku, tajās ir vairāk sarežģītu stāstu, kuru uztverei krietni vien jādarbina smadzenes. Protams, saturu vispirms aizklāj forma, kurai tikt cauri var izrādīties nepaveicams darbiņš, ja neesat gatavs upurēt savas estēta jūtas, hehe.
Katrā ziņā, protestējot pret dejas seksualitāti, gotiskās vēderdejas tūlīt kļūst no publiska flirta pilnas performances par tādu kā individuālu ceļojumu apziņā, kur skatītājs ir tikai nejaušs novērotājs. Piemēram, 2006. gadā kāda dejotāja, saukta par Sashi, izveidoja sarežģīta simbolisma pilnu priekšnesumu “Pierced Wings”, kas tūdaļ kļuva par šķēpu laušanas iemeslu pat starp novirziena šķietamajiem piekritējiem, nemaz nerunājot par vēderdeju tradicionālo formu cienītājiem. Viņas dejā stilam raksturīgo tērpu un aksesuārus papildināja vēl 12 pamatīga izmēra adatas, izdurtas cauri muguras ādai… Priekšnesums tika uztverts kā provokācija, dejai piejaucot tā saucamo “ķermeņa modifikāciju” jomu ar mērķi šokēt – un vieniem tas patika, bet citiem tikpat loģiski nepatika vis. Tomēr pati dejotāja ar šādu izpratni nebija mierā ne kritizētāju, ne atbalstītāju vidū un drīz nāca klajā ar plašāku paskaidrojumu dejas būtībai.
Šajā dejā Saši vēlējusies izdzīvot hinduisma praktiku “kavadi”, kas paredz grūtību nastas nešanu kā simbolu padevībai dieva Murugan. Attiecīgi, Saši ar šādu gana sāpīgu un neērtu atribūtu ar nodomu sev apgrūtinājusi deju, radot dziļi individuālu pieredzi.
Lūk, arī Saši skandalozās uzstāšanās video ieraksts no kāda skatītāja kameras – kā jau redzat, pateicoties adatām, horeogrāfija ir ļoti uzmanīga, bez asām kustībām. Savā skaidrojumā Saši rakstīja, ka ar to mēģinājusi parādīt “esības mirkli, kurā dievišķā sievišķība koncentrējas uz radošumu, intuīciju un dziļu pašanalīzi”, dejas turpinājumā ar šādi iegūto enerģiju daloties ar skatītājiem. Protams, var jau šeit runāt par izvēlētā dejas motīva sarežģītības pakāpi un vienas nabaga dejotājas spēju robežām to aiznest līdz skatītāja uztverei, taču nekādi nevajadzētu noniecināt pašu ideju, kritizējot to no vienkāršotām nepatikas pozīcijām kā kaut ko amorālu vai izvirtībā balstītu.