Nav noslēpums, ka sazvērestības teoriju adepti mīl daudzās pasaules vainās vainot kādus mistiskus “sorosītus” – pielietoju šo īpašības vārdu, jo pats apzīmējums parasti nemaz netiek plašāk skaidrots. Domājams, vesela rinda šo vainotāju arī paši būtu ļoti pārsteigti, uzzinot, ka ar vārdu “sorosīts” drīkst apzīmēt tikai ar kāda ungāru biznesmeņa naudasmaisiem tieši saistītus ļaudis un ka šis biznesmenis ir kādreiz veicinājis Ungārijas pāreju no komunisma uz kapitālismu – bet viss pārējais ir tīrā stigmatizācija mērķa, ne jēgas labad. Taču ne par to es grasījos stāstīt, he.

Manuprāt, visos politiskajos un sabiedriskajos procesos ir viena daudz bīstamāka aktīvistu grupa – nevis sorosīti, bet sarosīti. Tie ir tādi politiķi un citas personas, kuras pēkšņi sarosās uz dažādu no tām neatkarīgu notikumu fona, lai steigtos to izmantot un pazīmēties tur, kur nemaz nebūtu sevišķa pamatojuma zīmēties. Latvijā to tieši šobrīd var labi novērot saistībā ar nesenajiem traģiskajiem notikumiem Zolitūdē – tipiski sarosīti ir, piemēram, Rīgas domes politiskā spice. Protams, ne viņi vien.

Sarosītiem patīk gozēties starmešu gaismā, griezt sarkanās un arī visu citu krāsu lentītes, sist dūri pie krūtīm un tādā garā – tie ir, kā mēdz teikt, “люди невозможной, сверхъестественной скромности”. Atceros, Barikāžu 15. gadadienā (tā ap 2006. gadu) toreizējais Rīgas mērs – tāds kalsns, briļļains vīrs pie rīta ugunskura Doma laukumā teicās plecu pie pleca skarbā laikā stāvējis ar latviešu tautu, lai gan pats tolaik kompartijas uzdevumā atradās Vjetnamā.

Nu, Jūs mani sapratāt.

Biju aizkāpis līdz agrāk(i) absolvētās vidusskolas salidojumam, kas reizē bija arī tās pastāvēšanas 25. jubileja. Pasākumā daži jaunieši ik pa brīdim nolasīja tiem priekšā sarakstītus tekstus, no kuriem kāds ietvēra arī aicinājumu atcerēties laiku, kad viss bija vienkārši un viegli. Sak, toreiz likās, ka varam kalnus gāzt un nekas nav par grūtu, nu, ja salīdzina ar šo brīdi. Un klātesošie māja ar galvām un piekrītoši ko bubināja – bet es tai brīdī gan aizdomājos, ka patiesībā viss tomēr ir otrādi. Tieši šobrīd mēs taču esam attiecībā pret itin visu vairāk vai mazāk pofigisti, bet toreiz, pirms daudziem gadiem, viss bija sasodīti grūti, traģika ik pārdomās un kosmosa mēroga problēma katrā lēmumā… Protams, atmiņās jau vienmēr tīk zāli zīmēt pagātnē zaļāku, tak kopumā tie ir tīrie māņi.

…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība. Raudzīt plašāk…