Ceļojumā pārlasīju savai sirdij un prātam tuvāko kiberfantastikas gabalu – ukraiņa Sergeja Lukjanenko “Atspulgu labirintu”. Kādreiz tiku pasācis to tulkot, tomēr nobijos no apjoma – turklāt pašam taču tik un tā visvairāk tīk to lasīt krievu mēlē. Bet sevišķi tuvs tas tapis stāstā ietvertās filozofijas dēļ, kamdēļ pārlasīts jau vairākas reizes. Nav brīnums – autors pēc izglītības ir psihiatrs un profesionāli darbojas kā psihologs, rakstot vairāk hobijam. Vairākas viņa grāmatas ir manā “zelta plauktiņā”. Lūk, pāris citātu no minētā darba manā tulkojumā:
“Psiholoģija, saskaņā ar vispārpieņemto, ir ārkārtīgi vienkārša zinātne. Cilvēki, kas nespēj patstāvīgi iedzīt sienā naglu vai sarīmēt pāris rindiņas, ne mirkli nešaubās par savu spēju saprast – un tiesāt citus.”
“Mēs esam virtuālo pasauli pārvērtuši par reālās dzīves parodiju. Bet parodijas nemēdz būt labākas par oriģināliem. Tām ir cits uzdevums – izsmiet, parādīt pirmavota neveiklību un bezjēdzību. Bet mēs nespējam izmainīt pasauli. Un tāpēc šai parodijai ir atņemta jēga. Tā nav rāviens uz priekšu, bet tikai solis sāņus.”
► Darbu kopumā var izlasīt, piemēram, te: Лабиринт отражений
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.