Iz tukšās taras grēdām laukā rāvies
Ar desmit, padsmit pūķiem zaļiem kāvies
Nu sēdu vientuļš, satriekts pats

Kam brīvība kā šī man vajadzīga būtu
Tev, liktens, ardievas nu savas sūtu
Slinks ritēt manas dzīves spara rats

Kā tauriņš draisks es iepriekš naktī rimis
Nu otrreiz esmu tumšā kāpurādā dzimis
Vien Dieviņš kaut kur stūrī smej

Kazi, laiks būs mans patiesi klātu nācis
Sirdij smagums uzgūlis kā milzu lācis
Jel, draugs, man indes kausu lej.

Pavisam drīz būs 200 gadu jubileja amerikāņu rakstniecības ģēnijam – EDGARAM ALANAM PO. Šī notikuma ieskaņās – rakstnieka piemiņai veltīts dzejas un mūzikas vakars pasaku mājā “Undīne” (Dubultos) šī gada 29. novembrī.

Skanēs Edgara Po un latviešu dzejnieku dzeja, būs foto, video, dziesmu cikls “The Raven” ar Edgara Po dzeju mūziķu kopas “Pūce” izpildījumā un citas aktivitātes. Sākums pl.18:00.

Vairumam Po vārds asociējas vien ar briesmu stāstiņiem, diemžēl aizmirstam to, ka bez Po, piemēram, nebūtu arī Šerloka Holmsa un Erkila Puaro – tieši Edgars Po tiek uzskatīts par detektīvžanra pamatlicēju literatūrā; tāpat autors rakstīja dažādus fantastikas stāstus, dzeju, vērtīgu publicistiku u.c.

Pasākumu organizē Pūce un drusciņ WhiteRabbit. Atrodas “Undīnes” māja Jūrmalā, Dubultos, gandrīz pretī stacijas ēkai (Parka ielā 1). Ieeja pasākumā ir par brīvu, taču jāievēro mājas noteikumi – tā ir no alkohola un narkotikām brīva zona. Ja vēlaties tomēr kaut ko atdot par ieeju, lai tā šoreiz ir degoša svece.

Ne obligāts, tomēr vēlams ir dreskods – būt melnbalti ģērbtiem; melnajai krāsai vēlams būt spīdīgi vizuļojošai – kā kraukļa spalvām…

KĀ ATRAST “UNDĪNI” – http://www.undine.lv/pic/kartes/undineskarte.jpg

PŪCE – Epilogs (The Raven)
(dziesmas skanējuma kvalitāte ir pazemināta apzināti)

Klarenss nospieda gaili. Galvas iekšpusē dobji nobūkšķēja šāviens, un uz gaišās sienas ar pretīgu žļerkstu izšķīda Klarensa smadzeņu masa. Ķermenis, kuram trūka puse galvas, sabruka uz grīdas.

– Šai traipā es redzu taureni, – teica pacients, uzlūkojot sienu.

– Interesanti, – teica psihiatrs un kaut ko pierakstīja savos papīros. – Paskatīsimies, ko jūs teiksiet par nākamo bildīti.

No pēkšņā trokšņa teju salēcos. Biju jau piemirsis, cik idiotiska melodija pievienota tālrunī pie Kunigundes kontaktiem – lai nekad, nekad nerastos vēlme neatbildēt, klausoties dziesmas turpinājumu.

– Es gribu tevi šonakt satikt, – teica Kunigunde. Paraudzījos pulkstenī – bija nedaudz pāri diviem.

– Trešā nakts stunda, īstais laiks labam minetam, – novēkšķēju. Miegains cilvēks nedomā pārāk daudz par vārdu nozīmi.

Kunigunde tūdaļ nometa klausuli. Taču zināju, ka viņa tikpat ieradīsies. Ja reiz viņa ir iedomājusies, ka tai no manis kas vajadzīgs, vaļā tikpat netikšu, kamēr viņa nepanāks savu.

Pēc stundas tālrunis iezvanījās vēlreiz; tiklīdz atbildēju, Kunigunde pārtrauca mani pusvārdā un paģēroši pieprasīja sagaidīt viņu trolejbusa pieturā: esot jau pavisam netālu. Nopukojies apvilku zābakus un devos turp.

Pa atvērtajām trolejbusa durvīm Kunigunde iegāzās man tieši rokās. – Tu pat nenojaut, cik ļoti man šoreiz vari palīdzēt! – viņa čivināja.

Jutos laimīgs savā neziņā. Taču kas cits man atlika kā pasmaidīt. Mēģināju izskatīties priecīgs un pagodinājuma glaimots. Devāmies pie manis.

Liftā Kunigunde sāka uzvesties pavisam savādi. Starp trešo un ceturto stāvu viņa nospieda bālgano pogu ar uzrakstu STOP un, uzspiedusi manai mutei plaukstu, nogaidīja, līdz liftā nodziest daļa gaismu un iestājas gandrīz mājīga pustumsa. Tad Kunigunde piekļāvās man cieši klāt, vienu roku joprojām turēdama uz manām lūpām, bet ar otru taustīdamās man gar jostas sprādzi. Nepaguvu pat īsti attapties, kad tā jau bija atrauta vaļā, atvilkts arī rāvējslēdzis. Kunigunde pietupās, un viņas garo svārku mala čaukstot atgūlās uz lifta ne pārāk tīrās grīdas.

– Mēs taču sarunājām, vai ne? – pajautāja Kunigunde un, atbildi negaidot, izvilka no biksēm manu locekli, lai tūdaļ mestos tam virsū ar muti. Grūti aprakstīt to mežonību, ar ko viņa kā tāds zvērēns sūca un laizīja jauniegūto gardumu. Man likās, ka manas acis, labsajūtā tiecoties debesīs, apgriezīsies savās orbītās par simt astoņdesmit grādiem.

Iespējams, tas bija visstraujāk sasniegtais orgasms manā mūžā; baudas uzplūdā gandrīz zaudēju samaņu, arvien jaunas sēklas porcijas grūdieniem izšķiezdams pa Kunigundes seju un kaklu. Taču trakajai meitenei vēl nebija gana. Viņa masēja un laizīja mana locekļa pamatni, līdz panāca no manis vēl spēcīgāku erekciju nekā iepriekš. Lai nesajuktu prātā, mēģināju koncentrēt savas domas uz kaut ko citu, piemēram, lifta pogām. Pagalma pusaudži gan tās bija jau sen pa vienai vien izdedzinājuši; to vietā metāla paneļa izgriezumos vīdēja vien tādi bālgani izkusušas plastmasas pikuči. Labi ja uz pāris pogām vēl varēja saskatīt ciparu paliekas. Mana stāva pogai kaimiņi nesen bija ielikuši jaunu aizvietotāju zaļā krāsā, bet arī to jau bija piemeklējis priekšgājējas skarbais liktenis.

Virs paneļa, ar naglu vai kādu citu asu priekšmetu sašvīkāta, rēgojās šī tipa liftu standarta instrukcijas plāksne, kas aizliedza pārvadāt liftā viegli uzliesmojošas vielas un aicināja, ievedot telpā bērna ratiņus, to pasažieri ņemt uz rokām. Kopš lifta izbūves nemainītās sienas bija nosētas ar visdažādākajiem uzrakstiem, sākot no visu dzimumu man pazīstamu un nepazīstamu vārdu īpašnieku savstarpējo saistību analīzes un beidzot ar aicinājumiem gāzt valdību, nogalināt dažādu tautību, konfesiju un orientāciju pārstāvjus. Uzzināju arī, ka nebūt nav miruši daži manas jaunības varoņi, piemēram, Viktors un Kurts. Kāds cits vēstījums liecināja, ka tā autors ir stājies dzimumsakaros ar visu pasauli, bet tās ikdienas gaismas un siltuma devējs patiesībā esot tikai tāds seksuāli izmantots kabatas lukturītis.

Viens no lifta kaktiem bija piečurāts, taču urīns peļķītē likās vairāk ožam pēc kaķa, neba cilvēka nodarījuma. Kā liftā gadījies nekontrolēts kaķis, īsti nespēju iedomāties. Varbūt tas būs bijis kāds kaķus ļoti mīlošs cilvēks. Esmu pārliecināts, ka cilvēku slimīgas aizraušanās nopietni ietekmē to fizioloģiju.

Griestos gailēja raustīga lampa – tā liftā nenodziest nekad, kamēr vien mājā ir strāvas padeve. Visa lifta energosistēma balstās uz dažiem kabeļiem, kas piestiprināti gan tā sānos, gan augšdaļā – turpat, kur pacēlāja troses. Motors, kas atbild par lifta kustību, atrodas mājas bēniņos. Visgrūtāk paciest lifta esamību mājā ir tās pēdējā, augstākā stāva iemītniekiem – motora darbību pavada diezgan liels troksnis. Ja liftu darbina naktī, šī skaņa var pamodināt pat visai cieša miega īpašniekus.

No metāla durvīm, kas šķir lifta motortelpu no mājas pamatkāpnēm, atiet stāvas, aprūsējušas trepītes. Reizēm jaunieši nāk pie tām iztukšot savus alkohola krājumus, taču biežāk viņi izvēlas siltos radiatorus, kas izvietoti starp stāviem – no turienes nepieciešamības gadījumā var laikus aizbēgt, ja par viņu izdarībām ieinteresējas kāds pārlieku ziņkārīgs kaimiņš vai, ļaunākajā gadījumā, sētniece. Tas gan notiek reti, jo sētniece kāpņu telpās darbojas agri no rītiem, bet jaunieši tur uzturas vakaros un pa retai reizei nakts sākuma daļā. Cita lieta, ka reizēm var uzrauties uz kādu negantāku mājas iedzīvotāju, kam apnikusi mūždien piesmēķētā kāpņu telpa, cigarešu izsmēķi uz grīdas un turpat pamestās tukšās pudeles.

Taču dažreiz arī paši vainīgie nevairās no tiešas konfrontācijas ar iedzīvotājiem. Ne vienmēr tā ir tiekšanās pēc konflikta, dažureiz izlaidīgā jaunatne vienkārši izklaidējas, klausoties kādā pabubināt atnākušā tīri labdabīgā babulī, kas vairāk apelē pie jauno pīpmaņu sirdsapziņas un rūpēm par pašu veselību. Un neba velti. Saskaņā ar nesen publicēto statistikas pētījumu, apmēram puse pamatskolas audzēkņu ir jau izmēģinājuši cigaretes, bet kāda trešdaļa smēķē regulāri.

Kad mēs augām, tā nebija.