Jau pāris gadus man šī doma pa galvu maļas, nolēmu beidzot aprakstīt.
Laiku pa laikam kāds (ne)iesācējs sūkstās, ka “Foursquare” esot dzīvokļu zagļu štelle, kas ļaujot tiem redzēt, kad saimnieks nav mājās, un tādā garā. Šīs muļķības atspēkot man ir pat slinkums, savējie sapratīs tāpat, – bet nedaudz bažīgu mani dara citas varbūtības. Piemēram, kāds taču var izfunktierēt, kā saprogrammēt sprāgstvielu detonatoru tā, lai tas iet gaisā, kad attiecīgajā objektā ir iečekojies kāds ļoti konkrēts cilvēks, iespējamos piemērus neminēšu. Vai, vēl trakāk, vienkārši reaģē uz swarm.
Kā Jums tādas perspektīvas, dārgie socmediju adepti?
P.S. Atspēkojumus uzklausīšu šoreiz no tiesas ar prieku.
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.