Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.

Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam , biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones“20 gadi nav šķērslis”.

Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!

Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu

Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.

P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.

Skaidrības labad tūdaļ precizēju – pavisam nejaušais mazohisms…

Nē, nepamēģinājušais patiesi nesapratīs to sajūtu un jūtu gammu, kas var pārņemt cilvēku, kurš (ap trijiem naktī virtuves virzienā taustīdamies – naksnīga tēja ir tieši manā garā, kā citādi lai izturētu mācības un/vai garās “Ikariam” kaujas) mēģinājumā apvienot roku aizņemtību un apaļa durvju roktura pagriešanu iespiež starp kailiem ceļgaliem aukstu porcelāna krūzīti…

Pirms kāda laiciņa tiku pilnībā nonesis agrāko fotogrāfu apvienības “UrbanTrip” mājaslapu – tās vietā kopš tā brīža stājies blogs. Tagad lēnītēm rakstu tajā visādas interesantas lietas – pagaidām vēl tādā ieskriešanās līmenī, lielākoties iz veciem arhīviem un drusku ikdienas ziņu, taču drīzumā ceru atrast laiku pilnvērtīgai iesaistei šī bloga arhīva tapināšanā. Piedāvāju apskatīt dažus no šiem pagaidu veikumiem…

Autopele СМЗ С-3АБhttp://urbantrip.lv/blog/?p=556

Viss pārējais, kas no laimes – www.urbantrip.lv

Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”

Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?

Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā