Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.
Bērnības kino
Bezgalīgs apmierinājums manī valda, jo beidzot ir izdevies iegūt pilno versiju seriālam, ko skatījos bērnībā – V. Nosaukums ir saīsinājums nevis no Sivēna māju “Aizliegts V”, bet gan no “Visitors”, kā angliski runājošie parasti apzīmē viesus no citām planētām (ja ierauga, hm). Seriālam ir trīs daļas, kopējais garums apmēram 20 stundas (iespējams, vairāk). Bērnībā tiku redzējis apmēram pusi no tā, vai tagad pietiks pacietības noskatīties pilnībā, pat īsti nemāku teikt. Varbūt ir vērts sarīkot pāris filmu vakarus, ko? Ar kolu, popkornu un citplanētiešiem. Taču par filmu tomēr mazliet uzrakstīšu, lasiet turpinājumā.