Drīz reģionā dzīvos tikai angliski runājošas personas, kuras nekad nevarēs Jums līdzēt, ja jautāsiet, cik rāda pulkstenis…
Vēl gan ienāca prātā arī kāds pašmāju video, kas izraisa ne mazāku nostaļģijas devu.
Tag: kosmoss
Bērnības kino
Bezgalīgs apmierinājums manī valda, jo beidzot ir izdevies iegūt pilno versiju seriālam, ko skatījos bērnībā – V. Nosaukums ir saīsinājums nevis no Sivēna māju “Aizliegts V”, bet gan no “Visitors”, kā angliski runājošie parasti apzīmē viesus no citām planētām (ja ierauga, hm). Seriālam ir trīs daļas, kopējais garums apmēram 20 stundas (iespējams, vairāk). Bērnībā tiku redzējis apmēram pusi no tā, vai tagad pietiks pacietības noskatīties pilnībā, pat īsti nemāku teikt. Varbūt ir vērts sarīkot pāris filmu vakarus, ko? Ar kolu, popkornu un citplanētiešiem. Taču par filmu tomēr mazliet uzrakstīšu, lasiet turpinājumā.
Space Monkey
Savulaik rakstīju skumju rakstiņu par Padomju suņiem kosmosā un solīju arī turpinājumu – beidzot tas ir jāizpilda. Toreiz doma bija rakstīt par ASV kosmiskajiem eksperimentiem ar pērtiķiem, taču šoreiz esmu nolēmis tēmu izvērst plašāk, aptverot visu pasauli. No iepriekšējiem nodomiem palicis pāri tikai nosaukums…
Ja vēlaties atsaukt atmiņā iepriekšējā raksta noskaņas – te tas ir: Padomju suņi kosmosā. Bet mēs turpinām tepat.
Lielās zinātniskās programmas, kuras paredzēja eksperimentus ar dzīvnieku sūtīšanu kosmosā, bija piecām valstīm – PSRS, ASV, Kīņai, Japānai un Francijai. Šādi tika plānots pārbaudīt, vai kosmiskie lidojumi būs gana droši cilvēkam un kā tie ietekmēs viņa dažādos bioloģiskos procesus.
1940-ie
Pirmās dzīvās radības, kuras cilvēks aizsūtīja kosmosā, bija ziedu mušas, kurām kompānijas pēc līdzi lidoja kviešu graudi (ASV, 1948). Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt radiācijas ietekmi lielos augstumos; vēlāk tika sūtītas vēl vairākas raķetes ar dažādiem bioloģiskajiem paraugiem. Pirmais zīdītājs kosmosā bija rēzus pērtiķis Alberts, taču tas mira no skābekļa bada lidojuma laikā un kosmosā pat īsti nepabija, tāpēc par pirmo zīdītāju kosmosā tiek biežāk saukts Alberts II (ASV, 1949), kurš dzīvs atgriezās arī atpakaļ uz Zemes. Jāteic gan, te laikam izpaužas ASV zinātnieku savdabīgā humora izjūta, jo arī šo dzīvnieku patiesībā viņi dzīvu atpakaļ nedabūja – pērtiķis gāja bojā no trieciena pret zemi izpletņa kļūmes dēļ… Alberts III (kurš bija citas sugas pērtiķis) savu dzīvi beidza 11 km augstumā raķetes sprādzienā, bet Alberts IV atkārtoja kāda sava priekšteča likteni un nosmaka 130 km augstumā…
1950-ie
Šis periods sākās ar Alberta V lidojumu – tikai šoreiz tas vairs nebija pērtiķis; vārdu mantoja pele (ASV, 1950). Vēlāk kosmosā lidoja vēl vairākas peles. Par to likteni man datu diemžēl nav.
Togad eksperimentiem pievienojās arī Padomju zinātnieki, aizsūtot kosmosā suņus Deziku un Čigānu (PSRS, 1951). Par šo suņu tālāko likteni var lasīt manā iepriekšējā tēmas rakstā (skat. saiti teksta sākumā), tāpat tur atradīsiet informāciju arī par citiem suņiem, ko PSRS “uzšāva gaisā” tajos gados, tai skaitā slaveno Laiku (PSRS, 1957).
1958. gada beigās amerikāņi izpletņa kļūdas dēļ pazaudēja vēl vienu dzīvnieku, šoreiz vāverpērtiķi Gordo (ASV, 1958). Reģistrētie dati parādīja, ka Gordo ir pamanījies izdzīvot 10G paātrinājumā pie starta, 8 minūtes bezsvara stāvoklī un 40G paātrinājumā, raķetei atgriežoties ar ātrumu 16’000 km/h.
Pirmie pērtiķi, kas nonāca atpakaļ uz Zemes dzīvi, bija Eibls (rēzus p.) un Beikers (vāverp.), kuri lidoja 579 km augstumā un veica 2’735 km garu distanci (ASV, 1959). Diemžēl Eibls gāja bojā 4 dienas pēc lidojuma dēļ organisma reakcijas uz anestēziju, kas bija nepieciešama, lai izņemtu no viņa galvas inficētu elektrodu.
1960-ie
Šo periodu uzsāka kucīšu Belkas un Strelkas lidojums (PSRS, 1960), kuras bija pirmie zīdītāji, kas izturēja lidojumu orbītā un atgriezās uz Zemes dzīvā veidā. Viņām sekoja šimpanze Hems (ASV, 1961), kurš iepriekš tika trenēts raustīt sviras (protams, ar standarta metodi – pareiza rīcība dod banānu, nepareiza strāvas sitienu). Viņa uzdevums bija pierādīt, ka dzīva radība var ne tikai atrasties kosmosā, bet arī veikt dažādas darbības. Dažus mēnešus vēlāk kosmosā aizlidoja pirmie cilvēki (Jurijs Gagarins, PSRS / Alans Šepards, ASV).
Nākamajos gados cilvēki turpināja laist kosmosā visdažādākos dzīvniekus – peles, jūrascūciņas, vardes (PSRS, 1961), žurkas (Francija, 1961-1962). Starp citu, atceraties, bija tāda primitīva datorspēlīte “Felix the Cat”? Ļoti iespējams, tā ir veltīta kaķim ar tieši tādu vārdu, kurš bija pirmais savas sugas pārstāvis kosmosā (Francija, 1963) un izdzīvoja – atšķirībā no sava pēcteča. Tad lidoja atkal žurkas, peles (Ķīna, 1964-1966). Visbeidzot kosmosā tika aizsūtīti vēl divi pērtiķi (Francija, 1967). Turpmākajos gados tiem sekoja lielākoties padomju suņi (kopā šajā desmitgadē vismaz 57 lidojumi).
Periodā no 1966. līdz 1967. gadam amerikāņi palaida arī divus biosatelītus, uz kuriem atradās arī konteineri ar ziedu mušām, lapsenēm, vabolēm, kā arī dažādām baktērijām, amēbām, sēnēm un augiem. Drīzumā kosmosā nokļuva arī pirmais bruņurupucis, būdams vispār pirmais dzīvnieks dziļajā izplatījumā (PSRS, 1968). Tam sekoja makaka Bonija, kura bija pirmā, kas lidoja vairākas dienas (ASV, 1969).
1970-ie
Sezonu uzsāka divas vardes (ASV, 1970) ar vienvirziena lidojumu… Vēlāk kosmosā lidoja sliekas un peles (ASV, 1972), kuru liktenis bija visai dažāds; kosmosā pabija arī zirnekļi un pat mazas zivteles. Tāpat jau tradicionāli lidoja bruņurupuči un žurkas. Starp citu, tieši bruņurupuči tajos gados (protams, ne pēc pašu iniciatīvas) uzstādīja lidojuma ilguma rekordu – viņi pavadīja kosmosā 90,5 dienas (PSRS, 1975).
1980-ie
Jau perioda pirmajās dienās PSRS “uzšāva gaisā” astoņus pērtiķus, ASV negribēja atpalikt un atbildēja ar diviem pērtiķiem un 24 žurkām. Tāpat kosmosā pabija vesels lērums zivju, mušu utt. Jauniņie šajā sarakstā izrādījās tritoni (ASV, 1985). Ar to viņus arī apsveica, balvas vietā pirms lidojuma amputējot priekškāju fragmentus, lai izpētītu reģenerācijas procesus kosmosā… Visbeidzot kosmosā aizlidināja cāļu embrijus (apaugļotas olas) – šis eksperiments bija izstrādāts studentu sacensībām (ASV, 1989).
1990-ie un 2000-ie
Kosmosā nu lidoja visi pēc kārtas. No PSRS startēja četri pērtiķi un lērums varžu un mušu. Viņiem sekoja vaboles, tritoni, garneles u.c. Ķīna no savas puses palaida zvaigžņu ceļojumā dažas jūrascūciņas. Japāņi iejaucās procesos ar trim vardēm un kādu tritonu paveidu. Amerikāņi blieza pretī ar pelēm, žurkām, tritoniem, vardēm, mušām, dažādām zivīm un gliemežiem. Kopš tā brīža bez jau rindkopā minētajiem kosmosā ir pabijuši arī dažādi zirnekļi, skudras, bites, tarakāni un skorpioni.
Nu re, tas arī viss šai reizei. Pārdomas par lietas morālo pusi lai paliek katra paša ziņā – jautājums, kā attīstītos zinātne, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, arvien vēl nav slēgts un eksistē visdažādākie viedokļi; ne manā varā ir kādu no tiem pierādīt par patiesu esam. Taču uzzināt faktoloģiju der vienmēr.
Padomju suņi kosmosā
Konkrētās pārdomas savulaik izraisīja man ļoti sirdij tuvā dāņu eksperimentālās elektronikas mūziķa Andersa Trentemollera klips „Moan”, kas veltīts kucītei Laikai, kas tika Padomju laika eksperimentos aizsūtīta kosmosā un neatgriezās.
Minētais sunītis kosmosā gāja bojā, domājams, diezgan nepievilcīgā nāvē, jo attiecīgie zinātnieki tolaik vēl nemācēja kosmosa mašīnas dabūt arī atpakaļ. Bet kosmosā, kā zināms, skābeklis un citi dzīvībai uzturēšanai nepieciešamie komponenti ir ātri izsīkstošs resurss… Nepatīkama nāve jebkurai dzīvai radībai, arī sunim. Bet reāli šis cietušais suns netiek sevišķi pieminēts. Parasti, ja vispār ir zināšanas šai jomā, cilvēki kā pirmos Padomju suņus kosmosā min Belku un Strelku, kas patiesībā ne tuvu nebija pirmie. Vienkārši tie bija pirmie, kas atgriezās, pie tam dzīvā veidā.
Labs ir, nemocīšu Jūs ar savām pārdomām. Vienmēr jau ir jautājums, vai zinātne attīstītos, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, strīdi par šī jautājumu morālo aspektu nebeigsies nekad. Šai rakstā lielāku uzsvaru likšu uz informāciju par visiem Padomju laika sunīšiem, kam bija (iespējams, apšaubāmais) gods palidot kosmosa raķetēs. Iespējams, kādreiz uzrakstīšu par šo tēmu arī pasaules kontekstā, ja būs lasītāju interese. ASV, ja nemaldos, lielāku uzsvaru lika uz pērtiķiem – acīmredzot, kā vidusmēra cilvēkam (vai vidusmēra amerikānim) tuvāko dzīvnieku. Vēl trīs valstis, kurām bija šāda tipa zinātniskās programmas, bija Ķīna, Francija un Japāna.
Padomju zinātnieki uzsvēra, ka tieši suņi esot tie dzīvnieki, kuri visvieglāk pārdzīvojot ilgstošus bezaktivitātes periodus. Tā saucamajos treniņos lidojumiem izvēlētie suņi tika 15-20 dienas turēti nekustīgi nelielos konteineros. To urīna un fekāliju izvades sistēmas bija piemērotas tā, ka varēja izmantot tikai kucītes (neprasiet man, kā tieši). Šajos konteineros viņiem nācās izciest arī lidojumu simulācijas – „jālido” centrifūgās utt. Arī īstajos lidojumos tiem nenācās viegli, apmēram 2/3 suņu radās nopietnas problēmas ar gremošanu un asinsriti.
Sākumā suņiem bija jālido Zemes orbītas ietvaros – lielākoties ģeofizikālo pētījumu raķetēs R-1 lielā augstumā. Pirmie tādi bija Deziks un Cigans (Čigāns), kas 1951. gada 22. jūlijā lidoja apmēram 100 km augstumā. Ciganam pēc tam paveicās, viņu atdeva jauniem saimniekiem un atstāja uz Zemes, kamēr Dezikam nācās lidot vēlreiz kopā ar kucīti Lisu (Lapsu), un abi gāja bojā. Kucītes vārda māsa, cita Lisa lidoja šādā pat augstumā 1954. gadā kopā ar Rižiku (Rudo).
Kad nāca kucītes Smelajas (Drošās) kārta, viņa neattaisnoja savu vārdu un dienu pirms lidojuma aizlaidās lapās. Tomēr nākošajā dienā zinātnieki sunīti atrada un aizsūtīja orbītā kopā ar Mališku (Mazo). Citam šunelim, ko dēvēja par Boliku, veicās vairāk – pēc aizbēgšanas no laboratorijas viņu neatrada. Taču nepaveicās citam, ko aizsūtīja Bolika vietā, neiedodot pat īstu vārdu – suni nosauca par ZIBu (kas krieviski bija saīsinājums no „Pazudušā Bolika Aizvietotājs”).
Veseli seši lidojumi bija jāveic Otvažnajai (Drošsirdei); pirmajā no tiem viņa devās kopā ar Snežinku (Sniegpārsliņu) un trusi Marfušu (krieviskais deminutīvs no vārda Marta). Līdzīgus lidojumus veikušas arī Dimka (Dūmainā), Modnica (Modes dāma) un Kozjavka (Knisle). Zināms, ka ir lidojuši vēl vismaz četri suņi – un vismaz divi vai vairāk nav atgriezušies dzīvi.
Kucītes Albīna un Ciganka (Čigāniete) tika tehnisku problēmu dēļ katapultētas no lidmašīnas 85 km augstumā, tomēr laimīgi nonāca uz zemes neskartas. Divas citas, Damka (Dāmīte) un Krasavka (Skaistulīte) piedzīvoja orbitālās raķetes avāriju, taču arī palika dzīvas.
Ja reiz esam ķērušies pie raķetēm, pāriesim uz kosmosa tēmu. Kā jau tiku minējis, pirmais suns orbītā bija kucīte Laika, kura neatgriezās. Viņa mira apmēram starp lidojuma piekto un septīto stundu no stresa un pārkaršanas. Šis nāves iemesls ilgi netika atklāts sabiedrībai, vēlāk zinātnieki publiski to nožēloja – taču sunītim jau no tā vieglāk netika. Nākamie zinātnes upuri bija Barss un Lisička (Lapsiņa), kuri gāja bojā raķetes sprādzienā 28,5 sekundes pēc tās starta.
Pirmie suņi, kas atgriezās neskarti no kosmiskā lidojuma, bija Belka (Vāverīte vai drīzāk Baltā) un Strelka (Bultiņa). Viņām gan lidojumā bija visai paliela kompānija – pelēkais trusis, 42 peles, 2 žurkas, bariņš mušu un vesela rinda augu un sēņu. Visi „pasažieri” izdzīvoja. Strelka vēlāk dzemdēja sešus kucēnus, no kuriem vismaz viens, vārdā Pušoks (Pūciņš) tika tāpat izmantots treniņos, taču kosmosā tā arī nekad neaizlidoja. Vēl vienu kucēnu, meitenīti Pušinku (Pūciņu) N. Hruščovs uzdāvināja Dž. F. Kenedijam; tā sastrādāja grēku darbus ar Kenedija meitas suni un dzemdēja kucēnus, kurus Kenedijs vēlāk jokojot sauca par pupņikiem (pēc analoģijas ar krievu kosmosa staciju Sputnik).
Nākamie suņi kosmosā jau atkal bija mazāk veiksmīgi. Pčolka (Bitīte) un Muška (Mušiņa) gāja bojā kopā ar dažiem augiem un insektiem, kad navigācijas kļūdas dēļ izšķīda kosmosa kuģis „Sputnik 6”. Divas citas kucītes, Zvjozdočka (Zvaigznīte) un Černuška (Melnīte) lidoja kopā ar cilvēkveidīgām lellēm, kuras tika katapultētas, dzīvniekiem paliekot raķetēs un izdzīvojot. Černuškai kompānijā bija arī dažas peles un jūrascūciņa, par kuru likteni gan vēsture klusē.
Visbeidzot, kosmosā lidoja arī suņi Veteroks (Vējiņš) un Ugoļoks (Oglīte) un pavadīja orbītā 22 dienas, kas līdz šim ir rekordlaiks, kuru kosmosā pavadījis kāds suns.
Nobeigumā noskaņas saglabāšanai veltu Jums šo teksta sākumā pieminēto dziesmu.