Sodrējiem nosmērētu seju, apsvilušām uzacīm un kūpošiem matiem esmu svaigi mājup pārnācis no “Arēnas Rīga”, kur notika grupas “Rammstein” koncerts.

Kā runā, VUGD iniciatīvas pēc tas varēja gan nemaz nenotikt. Par laimi, es šo informāciju ieguvu ar nokavēšanos – pārlasījis Twitter ziņas vien īsi pirms iesildītāju uzstāšanās, tādējādi sev aiztaupot krietnu daļu nervozēšanas, kas tika citiem. Piedevām, tika man arī jau pašā sākumā savs prieciņš – izrādās, mana ORB.lv fotokonkursā iegūtā biļete derēja fanu zonai; tātad, tiku skatītāju bariņā pie pašas skatuves. Ak, un vēl tāds sīkums kā iegūtie papildus līdzekļi, realizējot naudas formā iepriekš pirkto parasto biļeti – arī patīkami.

Raudzīt plašāk…

Pēc tam sekoja piens. Bet bārā “Piens”, kurā mana parādīšanās patiesi ir retums, es šovakar ilgstoši spēlēju novusu kopā ar GarJāni, Imantu Mozeru, Martin Alex un Britisch Petrolium. Vēlāk visi paklīda, kur nu kurais (sākot ar dažādiem pašu vadāmiem pasākumiem un beidzot ar megareperu koncertu bārā “Kefīrs”), bet es jutos spiests siltā, patīkamā piektdienas vakarā doties mājup, lai vismaz nedaudz pagulētu pirms rītdienas eksāmena priekšmetā, ko dēvē par reklāmas menedžmentu.

Patiesībā man nemaz nav, ko teikt.

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Raudzīt plašāk…

Šis nu gan ne tuvu nebūs tik garš un skaists ieraksts kā viņgadējais, tomēr pavisam bez atzīmēšanās arīdzan neiztikšu. Runa iraid par manu kārtējo dzimšanas dienu, kurai šoreiz bijis raksturīgs skaitlis 30. Kas ir gana daudz un tamdēļ vien jāpiemin, kā man liekas…

Pasākums bija sadalīts trejās daļās, no kurām pirmā bija kulturāla, otrā traka un trešā vispār bez komentāriem. Kulturālajā daļā tiku teātra “Hamlets” telpās saaicinājis teju pussimtu dažādu ļaužu, no kuriem daļa priecēja citus ar visādiem priekšnesumiem – mūziku, eksotiskām dejām, dzeju, teātra improvizācijām u.c. Otrā daļa ar kāda īpaša koncerta apmeklējumu bija domāta man vienam, lai dotu viesiem iespēju pieklājīgi aizlaisties no trešās – kā mēdz teikt, neoficiālās.

Bet ko nu es te vārīšos… Lai Jums labāk acis priecē ne mani teksti, bet gan neliels video ieskats pasākuma pirmajā daļā. Saraustīts un haltūrēts – bet tas nekas. Tā vajag.