Meitene:
– Viens no nedaudzajiem raidījumiem, kurus es skatos un kuri man patiešām patīk, ir “Ekstrasensu cīņas”.
Džerija ģīmis kļūst līdzīgs, kā teiktu Remarks, kaut kam vidējam starp skābu gurķi un nesprāgušu granātu.
Meitene:
– Bet man patīk, jo esmu daudz ko no tā redzējusi dzīvē un tāpēc ticu!
Džerijs:
– Nu, tas nav noteicošais, piemēram, es esmu dzīvē Šleseru redzējis, bet tik un tā viņam neticu…
Pēdējās dienās ne mazums viedokļu ir parādījušies par Šlesera un Šķēles politiskās laulības plāniem – drīz slavinoši, drīz kritizējoši, bet maz no tiem analizējoši pēc būtības. Protams, es ne tuvu neesmu politologs, tāpat arīdzan kādu citu tuvu zinātņu pārstāvis, taču man ir savs, politiskajā līdzdalībā viegli iesaistītā pilsoņa viedoklis… Kuru savā privātajā blogā nekautrējos paust.
Redziet, lielākā daļa viedokļu (vismaz manis atrasto) ir par to, ka šai savienībai ir lemta neveiksme. Vēl neliels ļaužu pulciņš apgalvo, ka viss ir super un veiksme garantēta. Bet mana doma ir, ka šis ir tiešām politisks fiasko – taču plānots un paredzēts. Abi politiskie spēki, kurus pārstāv pieminētie, hm, kungi, ir paspējuši sevi gadu gaitā sakompromitēt pēc pilnas programmas. Varbūt šis tuvāko vēlēšanu iepriekš plānotās pakāšanas process ir labs veids, kā izvairīties no atbildības par “pagātnes grēkiem”? Pēc vēlēšanām abi līderi varēs klusītēm pazust no latvju politskatuves – un neviens tos ij neatcerēsies…
Šis nelielais domu pieraksts nav tieši par Šleseru. Un dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…
Pēc Tautas partijas frakcijas aiziešanas no valdības pasākušās runas par to, ka viņu vietā pozīcijā tagad varētu ienākt LPP/LC. Taču Šlesera teiktais šai sakarā man lika ļoti aizdomāties… Raugi, te viņa vārdi: “Mēs esam atvērti sarunām, bet ir jānoskaidro, ko mums piedāvā.”
Doma, kas man tūdaļ iešāvās prātā – redz, te jau ir tā Latvijas politiķu galvenā problēma. Tiklīdz ir iespēja kaut kur nonākt pie ruļļiem, tūdaļ tiek domāts tikai par to, “ko mums piedāvā” – lai gan patiesajam rīcības motīvam šādā situācijā būtu jābūt – “ko mēs paši varam piedāvāt (izdarīt)”. Un nožēlojami ir arī tas, ka vidējais valsts iedzīvotājs ir sabiedriski un politiski tik apātisks, ka politiķi šādu attieksmi var neslēpjoties paust medijos…
Sodrējiem nosmērētu seju, apsvilušām uzacīm un kūpošiem matiem esmu svaigi mājup pārnācis no “Arēnas Rīga”, kur notika grupas “Rammstein” koncerts.
Kā runā, VUGD iniciatīvas pēc tas varēja gan nemaz nenotikt. Par laimi, es šo informāciju ieguvu ar nokavēšanos – pārlasījis Twitter ziņas vien īsi pirms iesildītāju uzstāšanās, tādējādi sev aiztaupot krietnu daļu nervozēšanas, kas tika citiem. Piedevām, tika man arī jau pašā sākumā savs prieciņš – izrādās, mana ORB.lv fotokonkursā iegūtā biļete derēja fanu zonai; tātad, tiku skatītāju bariņā pie pašas skatuves. Ak, un vēl tāds sīkums kā iegūtie papildus līdzekļi, realizējot naudas formā iepriekš pirkto parasto biļeti – arī patīkami.
