Meitene:
– Viens no nedaudzajiem raidījumiem, kurus es skatos un kuri man patiešām patīk, ir “Ekstrasensu cīņas”.
Džerija ģīmis kļūst līdzīgs, kā teiktu Remarks, kaut kam vidējam starp skābu gurķi un nesprāgušu granātu.
Meitene:
– Bet man patīk, jo esmu daudz ko no tā redzējusi dzīvē un tāpēc ticu!
Džerijs:
– Nu, tas nav noteicošais, piemēram, es esmu dzīvē Šleseru redzējis, bet tik un tā viņam neticu…
Atcerējos labu dialogu, kas telefoniski nesen norisinājās starp mani un kādu vīru, kas tautā pazīstams ar iesauku Ābols (savējie sapratīs). Zvana biedrs, aicina iedzert pa alum. No pieredzes saku, bez četriem-pieciem tur cauri netikt, un es…
Ābols: – Esi Vecrīgā? Varētu iedzert vienu alu!
Džerijs: – Nē, es nepiedalos.
Ābols: – Un es balsošu par Nacionālo apvienību.
Džerijs: – …ē?
Ābols: – Nu re, kā mēs viens otru apbēdinām! (smejas)
Labi rūkts, Ābol.
No rīta, busiņā uz darbu braucot, neviļus nācās noklausīties kādas garas telefonsarunas pusi blakus sēdošās meitenes izpildījumā – droši varu teikt, ka vēl brangu tiesu dienas, to atceroties, pasmaidīšu. Kādā brīdī meitene ņēmās sarunas biedram stāstīt par apakšveļas veikalā pieredzēto, runājot par interesantām apdrukām:
– (…) un tur bija vēl viena tāda interesanta bilde, nu, es negribu tagad skaļi to teikt…. mmmm…. (pēc krietnas minstināšanās) ēēē, nu tas, ko mēs lietojam, bet tikai uzzīmēts ar actiņām, un tie maziņie skrien virsū…
Slepenības liegais plīvurs, he.
Dialogs naktī ar sareibušu meiteni no mūzikas pasaules – pāris minūtes pirms (viņas) iemigšanas. Pirmais teikums – no meitenes.
– iedomājos par manikīru.
– to biš?
– nu par nagu griešanu.
– to es sapratu, bet kādā sakarā?
– vienkārši es domāju, ir taču zeķes un Stenders.
– kādā sakarā tu par to tagad runā?
– es gribu palielināt vijoļu skaitu.
– kādu vijoļu?
– pirmo!
– ammm īsti nesapratu…
– nu bet ir taču Latvijā tā.
Ap šo brīdi es padevos un apklusu. Meitene iemiga.
