No rīta, busiņā uz darbu braucot, neviļus nācās noklausīties kādas garas telefonsarunas pusi blakus sēdošās meitenes izpildījumā – droši varu teikt, ka vēl brangu tiesu dienas, to atceroties, pasmaidīšu. Kādā brīdī meitene ņēmās sarunas biedram stāstīt par apakšveļas veikalā pieredzēto, runājot par interesantām apdrukām:

– (…) un tur bija vēl viena tāda interesanta bilde, nu, es negribu tagad skaļi to teikt…. mmmm…. (pēc krietnas minstināšanās) ēēē, nu tas, ko mēs lietojam, bet tikai uzzīmēts ar actiņām, un tie maziņie skrien virsū…

Slepenības liegais plīvurs, he.

Par spīti karstumam, kas pārņēmis Latviju, svētdienas pēcpusdienā pulcējās VESPA motorolleru īpašnieki, lai dotos lepnā parādē Rīgas ielās. Arī es tur biju, ēdu un dzēru… ā, nē, tas ir teksts no pasakas. Šoreiz es tikai mēģināju panākt “vespas” ar mehānisku divriteņu braucamrīku un drusciņ pabildēt. Pēc parādes „Vespa spiets 2010″ dalībnieki (itāļu valodā rollera nosaukums nozīmē „lapsene”, tāpēc arī tāds nosaukums) pulcējās Andrejsalā, kur notika sacensības braukšanas veiklībā un citas izklaides. Papļāpāju ar akcijas idejas autoru un organizatoru Andri Jēkabsonu; viņš atklāja, ka šī esot tikai pirmā testa akcija, lai pārliecinātos, cik lielā mērā „Vespu” īpašnieki būtu gatavi savstarpēji socializēties. Viņaprāt, pilotpasākums ir izdevies, jo tajā piedalījušies vairāk kā 10% Latvijas „vespu”. Kā tuvākās aktivitātes tiekot apsvērts motorolleru sezonas noslēguma pasākums un, iespējams, īpaša „vespu” īpašnieku kluba dibināšana.

Pasākumā pilnā skaitā piedalījās arī jaunais ģimenes uzņēmums „Lazuri”, kas ar lozungu „Vespu visiem!” piedāvā pilnīgi jaunu un interesantu produktu – šūpuļrolleri bērniem, kas ražots no ekoloģiski tīra materiāla un ir pavisam droša rotaļlieta, par kuru es bērnībā droši vien būtu traki priecājies. Bet man bija tikai draņķīgi izkrāsots koka zirgs, kas gan vairāk likās izkāpis no vecās anekdotes “tu zirgu zini? nu nemaz nav līdzīgs”.

Turpinājumā – vēl daži foto:

Raudzīt plašāk…

Rakājoties senos rakstu krājumos, atradu paša viņgad pierakstītās pārdomas par to, kā varētu nedaudz uzlabot gājēju drošību tramvaja sliežu tuvumā. Kā rādās, gājis toreiz biju gar Brīvības pieminekli un klausījies putnu skaņās. Nu, tajās, kas nāk no putnu atbaidīšanas ierīces pie Mildas zvaigznēm. Ieraudzīju tālumā braucošo tramvaju un iedomājos – kā būtu, ja tramvaji (to vadītāji), kad kāds nesas pāri ielai tam neparedzētā vietā, nevis zvanītos kā dulli, bet gan laistu no skaļruņiem troksni, kas ataino cilvēka notriekšanu, ķermeņu vilkšanu pa sliedēm, lūztošus kaulus un plīstošus iekšējos orgānus, upuru izmisuma un sāpju kliedzienus?