Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
Tag: stāsts
Donalda Daka privātais mākonītis…
…jeb skaidrs apliecinājums tam, ka dokumentus zaudēt nevajag. Redziet, stāsts būs par pazaudētas nodokļu grāmatiņas atjaunošanu un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Un Džeriju, protams. Atceraties šodienas īslaicīgo, bet ārkārtīgi intensīvo lietusgāzi?
Otrdiena
autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads
Kāpnēs satiku krusttēvu. Viņš tūlīt pamanīja, ka esmu dzēris, un mani pamatīgi nostrostēja. Bet es jau pārāk biju pieradis pie vecā vīra mūžīgās rūkšanas un nīgrošanās, lai to pamanītu. Izklaidīgā pacietībā noklausījos sprediķi, viņa virsvadībā izmeklēju sirdsapziņu, nožēloju grēkus un, apliecinājis apņemšanos laboties, pirmajā izdevīgajā mirklī iešmaucu dzīvoklī.
Vecais, tik ierastais priekšnams. Skapītis ar spoguli. Grīdsegas celiņš. “Mjeauuuumrrrrrrr..” Kaķis. Biju aizmirsis, ka arī tas te dzīvo. Nolādētais dzīvnieks. Kādreiz es izskrāpēšu viņam acis un atstāšu savas spalvas visos viņa kreklos. Kaut kur ir bijis atvērts logs. Auksta gaisa plūsma sāpīgi iegriež ausī, kad metos skrējienā. Gaitenis cenšas man iekost, taču es esmu ātrāks. Durvis. Vēl vienas durvis. Ar blākšķi iegāžos gultā un skaļi izpūšu aizturēto elpu: neesmu ļāvis dzīvoklim to nozagt. Izstiepjos visā augumā un atslābinājies ļauju vienai-otrai cigaretei sevi izsmēķēt. Nodzīvota ir vēl viena diena.
Jūra
autors: Džerijs Šterns
datums: 2001. gads
publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004)
“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…
Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju – man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija cerību, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.
Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.
(skan Ričardsa dziesma – man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)
Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.
Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”
– Ko tu tur lasi? – aizsmakušā balsī ierējās Katija.