Šodien ievēroju pasaules plašajā tīmeklī klejojam 2009. gada versiju Ievas Akurāteres dziesmai “Manai tautai”, kas savulaik bija latviešu Atmodas himna. Neko sliktu nedomādams par projekta autoriem (iz kuriem daļa ir arī manis paša paziņu lokā) – piemēram, idejas galveno autoru, ORB.lv redaktoru Mārtiņu Otto, producentu Tomu Grēviņu un citām vietējām slavenībām, – un saņemdams šeit patiesi kvalitatīvu darbu, tomēr nespēju to pieņemt, tā man godīgi jāatzīst. Rodas teju alerģiska pretreakcija.
Dziesmas jaunais sniegums ir lielisks. Un tomēr ir sajūta, ka tam pazudis īsti emocionālais fons, kas piemita šai dziesmai – Tā Laika Tās Sajūtas. Droši vien emocionālā piesaiste jaunajai dziesmai paliks ar patreizējo laiku, kad tauta tiek aicināta vēlreiz atmosties, un to dziedās tie, kas 1988. gadā vēl nemācēja runāt vai pat nebija dzimuši. Noslīpētas emocijas noslīpētā dziesmā noslīpētam laikam, kad noslīpēti PR speciālisti aicina noslīpētu tautiņu uz noslīpētu atmodu…
Lūk, “jaunā” dziesma, lūk, arī “vecā”. Domājiet paši.
Cilvēku vidū, kā zināms, pretpoli pievelkas ne vienmēr; biežāk nostrādā likums „tāds tādu atrod”. Tāpēc jau sen esmu pārstājis brīnīties par to, ka manā paziņu lokā aumež parādās, iespējams, no vairākuma viedokļa visdīvainākie ļautiņi. Konkrētā raksta galvenais varonis tur uzturas kopš pagājušā gadu tūkstoša un ir gana labi pazīstams latvju smagās mūzikas aprindās kā mākslinieks, klipu režisors un arīdzan mūziķis – bet citi tūdaļ taps iepazīstināti. Tātad, dāmas un kungi – Artūrs Bērziņš. Un neba velti rakstu tieši tagad – jau tuvākajās dienās Jums būs īpaša iespēja iepazīties ar šī autora daiļradi personālizstādē, kas norisināsies galerijā PEGAZS1, sākot ar 19. novembri.