Divreiz dzimušais

Cilvēku vidū, kā zināms, pretpoli pievelkas ne vienmēr; biežāk nostrādā likums „tāds tādu atrod”. Tāpēc jau sen esmu pārstājis brīnīties par to, ka manā paziņu lokā aumež parādās, iespējams, no vairākuma viedokļa visdīvainākie ļautiņi. Konkrētā raksta galvenais varonis tur uzturas kopš pagājušā gadu tūkstoša un ir gana labi pazīstams latvju smagās mūzikas aprindās kā mākslinieks, klipu režisors un arīdzan mūziķis – bet citi tūdaļ taps iepazīstināti. Tātad, dāmas un kungi – Artūrs Bērziņš. Un neba velti rakstu tieši tagad – jau tuvākajās dienās Jums būs īpaša iespēja iepazīties ar šī autora daiļradi personālizstādē, kas norisināsies galerijā PEGAZS¹, sākot ar 19. novembri.

Artūrs Bērziņš ir dzimis 1983. gadā. Pats gan, melni ironizējot, par savu īsto dzimšanas dienu sauc 1991. gada 16. jūliju, kad pamodies Amerikā, Deboras Sirds un plaušu centrā – pretēji daudzu vietējo ārstu viedoklim glābts no nāves tuvāko piecu gadu laikā (piemēram, 1986. gadā Maskavas centrālā Bakuļeva kardioloģijas institūta speciālisti vecākiem atklāti paziņojuši, ka tuvāko 15 gadu laikā Artūram piemītošā, kombinētā tipa iedzimtās sirdskaites operētas netiks, – iesakot vecākiem gādāt jaunu bērnu). Fakta pamatā ir patiess „likteņa pirksts” – Artūra tēva bijušo kolēģu ģimene aizbraukusi uz ASV un kādās viesībās nejauši satikusi ķirurgu no Deboras labdarības hospitāļa Ņūdžersijas štatā, kurš pastāstījis par atbalsta finansējumu no PSRS teritorijas nākošo bērnu operācijām. Šī un vēl citas laimīgas sakritības Artūram pavērušas jaunu dzīvi, par kuru tas nebeidz pateikties liktenim un cilvēkiem.

Šobrīd Artūrs strādā pie maģistra darba Latvijas Mākslas akadēmijā, pirms tam beidzis turpat bakalaura programmu un kādreiz „rozentāļus”. Viņa CV ir atrodams vesels lērumus radošu darbu mūzikas, reklāmas un mākslas nozarēs, sākot ar rokgrupu disku vāciņu dizainu un līdz pat valsts mēroga projektiem sadarbībā ar vadošajām aģentūrām. Ar sīkāku uzskaitījumu pavisam droši varat iepazīties autora mājaslapā.

„Manā jaunradē dominē caur postmodernisma prizmu aplūkotās simbolisma iezīmes – noputējušas un saskrambātas, sadalītas pa segmentiem.” – tā par sevi runā Artūrs. Manu uzmanību kā mākslinieks viņš vispirms piesaistījis ar tiem darbiem, kuros manāmas sociālā plakāta iezīmes, lai gan pats uzsvaru liek uz izteiktu juteklisko erotismu kā protestu masu stereotipiem par cilvēka seksualitāti.

Lai gan provokatīvā māksla nenoliedzami ir Latvijā kļuvusi teju par pēdējo gadu tendenci, ir patīkami tomēr redzēt autoru, kurš par galveno mērķi uzskata izaicinājumu cilvēku analītiskajam prātam un uztverei, nevis morāles un ētikas normām – tā ir kreatīva provokācija, kuras rezultāts ir jaunas domas, nevis īslaicīgs skandāls lētas popularitātes gūšanai, kas ir tik (diemžēl) raksturīgi daudziem „mūsu laika” māksliniekiem.

Īpaši ievērojams darbs, manuprāt, ir Artūra nesen pabeigtā filma „Strupceļš”, kura vēsta par īpašu brīdi divu cilvēku attiecībās (tiklab filmas varoņu kā jebkuru cilvēku ārpus tās) – kad tie nespēj dzīvot viens bez otra, taču kopā būt nespēj tikpat stipri. Šādas situācijas nav retums mūsdienu cilvēka saspringtajā dzīves ritumā, un skatītājam kopā ar filmas galvenajiem varoņiem nākas izdarīt izvēli – kurā brīdī izdarīt kaut ko agrāk nedarītu, lai izrautos no strupceļa.

Katrā ziņā, filma ir vizuāli spēcīgs darbs, kas pieprasa nerimtīgu skatītāja uzmanību, jo ir dažādu simbolu pārpilns, kuru ievērošanu prasa sižeta attīstība. Patreiz filma, kurā galvenās lomas izpilda jaunie aktieri Anete Saulīte un Kaspars Zāle, ir jau pieteikta vairākiem festivāliem un drīzumā noteikti būs apskatāma arī plašākai publikai, tāpēc Jums vēl būs iespēja novērtēt manis teikto. Pagaidām piedāvāju Jums iepazīties ar īsu fragmentu (tāpat kā dažiem citiem darbiem), kas atrodams zem teksta.

________________
¹ Muitas iela 1b, ieeja no Citadeles ielas