Mar 222011
 

Atradu sensen ieskanētu bildi no vēl sensenāk pierakstītā – iz laikiem, kad pašam laikam pat kopētājs īsti nebija pieejams. Tagad varu salīdzināt un domāt, cik no tā patiešām piepildās. Statistika zināmā mērā biedē… Labi, protams, ka esmu katolis un horoskopiem neticu, hehe. Bet arī matemātiķis Bors, kā zināms, bija piekāris virs durvīm zirga pakavu – un uz kolēģu izbrīna pilnajiem jautājumiem atbildēja: “Protams, es neesmu māņticīgs – bet zinu, ka pakavs nes laimi arī tad, ja tam netic.” Tā, lūk.

Mar 162011
 

Nezinu, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu loģiku – taču tā jau gadiem vēsta, ka mūsu valsts dažādu līmeņu pārvalde kļūst visai aprobežota tai brīdī, tiklīdz runa ir par Satversmē apstiprinātajām iedzīvotāju tiesībām pulcēties un brīvi paust savu viedokli. Continue reading »

Feb 222011
 

Nule pārdomās iegrimis, biju spiests secināt – lai arī pašam liekas, ka nerimtīgi blogoju, patiesībā paša domu un darbu līmenī esmu atstājis šo darbības atzaru novārtā. Līdz šim bija sajūta, ka blogoju itin bieži – bet tomēr tas viss vairāk notiek saistībā ar profesionālo, korporatīvo un pārliecības veicināto NVO līmeņa darbību – bet nekādi ne privāti… Paša blogs ir palicis novārtā, kamēr spēkus veltu, piemēram, [1] [2] [3] utt. Nesaku, ka solu laboties – viss notiekošais liecina, ka nesanāks vis. Piemēram, pavisam nesen pēc vairāk kā 10 gadu aktīvas darbības pametu sev ārkārtīgi simpatizējošu politisko partiju – rezultāts tam ir vien vēlme darbību turpināt jaunā kvalitātē, kas prasīs vēl vairāk spēka un darbu… Un tādā garā.

Feb 072011
 

Neviļus prātā nāk doma, ka Latvijā norisinās pavisam greiza šķiru cīņa. Ja citur šis termins visai droši nozīmē pretstatu mijiedarbību – cīņu starp turīgo slāni un nepietiekamības pārņemtajiem, – kuras rezultātā  loģiski rodas vai vismaz var rasties zināma harmonija, pie mums šķiru cīņa turīgo slāni liek mierā pavisam. Tā vietā kā zirnekļi burkā savā starpā cīnās vien dažādas darba ņēmēju šķiras apakšgrupas. Mums aktuāla ir vienas šķiras iekšējā cīņa: viens pret otru kā negudri karo dažādu partiju ierindas atbalstītāji, sociālās un profesionālās grupas, orientāciju un virzienu pārstāvji, frakciju un konfesiju adepti. Un viss šis kokteilis vēl tiek smuki izdaiļots ar skandālu kāru mediju vēstījuma kārtiņu. Tikai buržujus liekam mierā. Nu, varbūt reizēm tā pa drusciņai, skata pēc pagraužam, bet tas arī viss.

Dec 252010
 

Gadu simtiem šķēpus viens pret otra cietajiem pauriem lauž dažādu politisko novirzienu adepti. Vieni apvaino otrus nespējā sniegt augstākās raudzes laimi citiem, otrie pirmos tāpat. Un katram virzienam savs fanu pulks tautas vidū. Reizēm man jautā (vispār jau bieži jautā), kamdēļ esmu izvēlējies būt kreisais. Atbilžu man tam ir daudz – bet var jau arī izcelt saulītē visprimitīvāko: mūsdienās viss jau tāpat ir slikti, neatkarīgi no ejamā virziena. Un katrā ļaužu pulkā atradīsies pa kādam, kas situāciju izmanto savā labā, lai vairāk vai mazāk nesodīts “uzvārītos”. Bet kreisie politiķi kopējā liktenī iesaista tautu, kamēr pie labējās politikas tautai pārsvarā atliek sēdēt malā un vērot, kā lietas notiek. Te nu rodas tas galvenais jautājums, kas īsti ir labāk – rosība bez pārliecības, ka tā kaut ko dos, vai pilna apātija. Ja cilvēki kaut ko dara, kaut kas var arī mainīties. Noteikti nemainīsies tikai tad, ja neko nedarīs. Lūk, apmēram tā es uz lietām pamatā skatos.

Nov 122010
 

Atceros, reiz ar kompāniju sēdējām “franču bārā” un pļāpājām par visādām muļķībām – tas bija pirms gadiem pieciem-sešiem, liekas. Un gadījās ierunāties arī par politiku. Kāda turpat bārā jauniepazīta “alternatīvā” meitene tūdaļ piezīmēja, ka es viņai ar politikā iesaistītu personu nekādi neasociējos, jo “tie tā vienkārši ar tādu kā viņa nerunātu”. Tobrīd par viņas vārdiem draudzīgi pasmējos, iedzērām alu un sākām runāt par pavisam citu tēmu. Taču pats fakts ir atmiņā palicis, reizēm par to atceros, kad prātā iešaujas līdzīgas pārdomas. Continue reading »

Oct 292010
 

Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…

Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.

Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?