Naktī uz sestdienu sēdēju pie datora miegains un mācīties ne sevišķi spējīgs (jā gan, esmu uz vecumu sadomājies, ka man nepieciešama otra augstākā). Un angļu valodas mājas darbam bija nepieciešams uzģenerēt kādu iedomātas vai esošas kompānijas prezentāciju. Taču nopietni kaut ko darīt tādā stāvoklī es nespēju… Nesen biju atgriezies no Džilindžera izrādes, vienīgās idejas prātā grozījās par un ap iespēju prezentēt kaut kādu, teiksim, “Devil’s Inc.”, kas pērk un pārdod dvēseles, tomēr negribējās radīt pasniedzējam traumu. Un tad dzima Tas. Lekcijā pēc tam pieteicos runāt pirmais un to prezentēju… Droši vien pārliecināju kolēģus, ka esmu vismaz garīgi slims, ja ne narkomāns. Te nu to publicēju – bet nekritizējiet pārlieku manu angļu valodu, pats zinu, ka tā nav vis diez ko laba.
Kinofakti: Viņš runā ar pilnu muti
Šī filma bija iecerēta kā drāma, taču studija “20th Century Fox” piekrita to pieņemt tikai kā bērnu komēdiju. Skan jocīgi? Tā gan. It īpaši, ja izrādās, ka runa ir par animācijas filmu “Ice Age”. Liekas, kas gan tāds dīvains un nezināms varētu būt uzrakstāms par multfilmu. Bet nē, tomēr šis tas interesants man būs sakāms arī par šo filmu.
Maskavā šaus suņus
Maskavā pilsētas tēvi iecerējuši apšaut visus klaiņojošos suņus; šim nolūkam jau tiek formētas 120 īpašas brigādes. Par katru nošauto dzīvnieku tiks izmaksāts 1000 rubļu. Biedē akcijas nolikums – par bezpajumtes suni tiks uzskatīts katrs lopiņš, kurš nebūs piesiets saites galā.
Bez šaubām, protesta akcijās jau ir iekustējusies šokētā sabiedrība – taču mehānisms ir jau iedarbināts, to būs grūti šajā stadijā pārtraukt. Jebkurš, kas vēlas palīdzēt, tiek aicināts visās iespējamās vietās izplatīt saiti uz petīciju, kura ir izstrādāta nabaga dzīvnieku aizsardzības labā. Bez šaubām, var strīdēties par to, ka daļa klaiņojošo dzīvnieku var pārnēsāt slimības vai kā citādi kaitēt apkārtējai videi, tomēr šī valdošo politiķu ierosinātā akcija tikpat pārsteidz ar savu cietsirdību.
No sevis varu teikt vienu. Kādreiz es arī prātoju, kāpēc gan vispār vajadzīgas, piemēram, kaķu patversmes un kāpēc tos nevis vienkārši iznīcina, bet gan sterilizē un pēc tam vienalga izlaiž brīvībā. Zinoši ļaudis izskaidroja – bezpajumtes kaķi ir vienīgie efektīvie klaiņojošo žurku populācijas regulētāji pilsētās. Bet ar ko atšķiras žurku savairošanās pilsētā no kaķu gadījuma, cerams, man nav Jums jāskaidro… Šoreiz tāpat esmu pārliecināts, ka arī bezpajumtes suņiem ir kāda noteikta funkcija. Pat ja vairums no mums par to ij nenojauš.
Petīcija suņu aizstāvībai Maskavā: http://www.gopetition.com/online/24737.html
Zviedrijas retie putni
Šodien bija iecerēts kolektīvs seno draugu (nu zināt jau, kā gadās – vecpuisis Džerijs un viņa teju precētie draugi, kas sen nav redzēti, jo aizņemti ar ģimenes dzīves veidošanu) gājiens uz Zoodārzu, taču rīta laika apstākļi nodomu sabojāja. Es gan būtu bijis gatavs lūrēt uz mērkaķiem arī ar lietussargu, taču pastāv aizdomas, ka liela daļa lopiņu tomēr izvēlētos iespēju sēdēt migā un malkot groku, nevis rādīties publikai zem atklātas debess. Andža paziņoja, ka šeit, galu galā, nav Zviedrija, bet gan Latvija.
Liela brēka – maza vilna
Astoņos no rīta sarkanām acīm un manāmi īgns ievēlos vietējā veikalā – un nopirku alkoholisku kokteilīti. Gan pārdevēji, gan nejaušie skatītāji, bez šaubām, pieņēma kā esošu tradicionālo shēmu – puisis visu nakti dzēris un tagad turpina vai jau pohojas. Bet nē! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka es vienkārši cēlos vairākas stundas pirms tam, lai palīdzētu uz laukiem braucošajai māmuļai aizgādāt līdz stacijai mantas un – ak jel! – čivauvu. Zinu, te no lasītājiem mani īpaši sapratīs kāds Andris, kura piedzīvojumi ar čivauvu ir bijuši ne mazāk skarbi.
Space Monkey
Savulaik rakstīju skumju rakstiņu par Padomju suņiem kosmosā un solīju arī turpinājumu – beidzot tas ir jāizpilda. Toreiz doma bija rakstīt par ASV kosmiskajiem eksperimentiem ar pērtiķiem, taču šoreiz esmu nolēmis tēmu izvērst plašāk, aptverot visu pasauli. No iepriekšējiem nodomiem palicis pāri tikai nosaukums…
Ja vēlaties atsaukt atmiņā iepriekšējā raksta noskaņas – te tas ir: Padomju suņi kosmosā. Bet mēs turpinām tepat.
Lielās zinātniskās programmas, kuras paredzēja eksperimentus ar dzīvnieku sūtīšanu kosmosā, bija piecām valstīm – PSRS, ASV, Kīņai, Japānai un Francijai. Šādi tika plānots pārbaudīt, vai kosmiskie lidojumi būs gana droši cilvēkam un kā tie ietekmēs viņa dažādos bioloģiskos procesus.
1940-ie
Pirmās dzīvās radības, kuras cilvēks aizsūtīja kosmosā, bija ziedu mušas, kurām kompānijas pēc līdzi lidoja kviešu graudi (ASV, 1948). Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt radiācijas ietekmi lielos augstumos; vēlāk tika sūtītas vēl vairākas raķetes ar dažādiem bioloģiskajiem paraugiem. Pirmais zīdītājs kosmosā bija rēzus pērtiķis Alberts, taču tas mira no skābekļa bada lidojuma laikā un kosmosā pat īsti nepabija, tāpēc par pirmo zīdītāju kosmosā tiek biežāk saukts Alberts II (ASV, 1949), kurš dzīvs atgriezās arī atpakaļ uz Zemes. Jāteic gan, te laikam izpaužas ASV zinātnieku savdabīgā humora izjūta, jo arī šo dzīvnieku patiesībā viņi dzīvu atpakaļ nedabūja – pērtiķis gāja bojā no trieciena pret zemi izpletņa kļūmes dēļ… Alberts III (kurš bija citas sugas pērtiķis) savu dzīvi beidza 11 km augstumā raķetes sprādzienā, bet Alberts IV atkārtoja kāda sava priekšteča likteni un nosmaka 130 km augstumā…
1950-ie
Šis periods sākās ar Alberta V lidojumu – tikai šoreiz tas vairs nebija pērtiķis; vārdu mantoja pele (ASV, 1950). Vēlāk kosmosā lidoja vēl vairākas peles. Par to likteni man datu diemžēl nav.
Togad eksperimentiem pievienojās arī Padomju zinātnieki, aizsūtot kosmosā suņus Deziku un Čigānu (PSRS, 1951). Par šo suņu tālāko likteni var lasīt manā iepriekšējā tēmas rakstā (skat. saiti teksta sākumā), tāpat tur atradīsiet informāciju arī par citiem suņiem, ko PSRS “uzšāva gaisā” tajos gados, tai skaitā slaveno Laiku (PSRS, 1957).
1958. gada beigās amerikāņi izpletņa kļūdas dēļ pazaudēja vēl vienu dzīvnieku, šoreiz vāverpērtiķi Gordo (ASV, 1958). Reģistrētie dati parādīja, ka Gordo ir pamanījies izdzīvot 10G paātrinājumā pie starta, 8 minūtes bezsvara stāvoklī un 40G paātrinājumā, raķetei atgriežoties ar ātrumu 16’000 km/h.
Pirmie pērtiķi, kas nonāca atpakaļ uz Zemes dzīvi, bija Eibls (rēzus p.) un Beikers (vāverp.), kuri lidoja 579 km augstumā un veica 2’735 km garu distanci (ASV, 1959). Diemžēl Eibls gāja bojā 4 dienas pēc lidojuma dēļ organisma reakcijas uz anestēziju, kas bija nepieciešama, lai izņemtu no viņa galvas inficētu elektrodu.
1960-ie
Šo periodu uzsāka kucīšu Belkas un Strelkas lidojums (PSRS, 1960), kuras bija pirmie zīdītāji, kas izturēja lidojumu orbītā un atgriezās uz Zemes dzīvā veidā. Viņām sekoja šimpanze Hems (ASV, 1961), kurš iepriekš tika trenēts raustīt sviras (protams, ar standarta metodi – pareiza rīcība dod banānu, nepareiza strāvas sitienu). Viņa uzdevums bija pierādīt, ka dzīva radība var ne tikai atrasties kosmosā, bet arī veikt dažādas darbības. Dažus mēnešus vēlāk kosmosā aizlidoja pirmie cilvēki (Jurijs Gagarins, PSRS / Alans Šepards, ASV).
Nākamajos gados cilvēki turpināja laist kosmosā visdažādākos dzīvniekus – peles, jūrascūciņas, vardes (PSRS, 1961), žurkas (Francija, 1961-1962). Starp citu, atceraties, bija tāda primitīva datorspēlīte “Felix the Cat”? Ļoti iespējams, tā ir veltīta kaķim ar tieši tādu vārdu, kurš bija pirmais savas sugas pārstāvis kosmosā (Francija, 1963) un izdzīvoja – atšķirībā no sava pēcteča. Tad lidoja atkal žurkas, peles (Ķīna, 1964-1966). Visbeidzot kosmosā tika aizsūtīti vēl divi pērtiķi (Francija, 1967). Turpmākajos gados tiem sekoja lielākoties padomju suņi (kopā šajā desmitgadē vismaz 57 lidojumi).
Periodā no 1966. līdz 1967. gadam amerikāņi palaida arī divus biosatelītus, uz kuriem atradās arī konteineri ar ziedu mušām, lapsenēm, vabolēm, kā arī dažādām baktērijām, amēbām, sēnēm un augiem. Drīzumā kosmosā nokļuva arī pirmais bruņurupucis, būdams vispār pirmais dzīvnieks dziļajā izplatījumā (PSRS, 1968). Tam sekoja makaka Bonija, kura bija pirmā, kas lidoja vairākas dienas (ASV, 1969).
1970-ie
Sezonu uzsāka divas vardes (ASV, 1970) ar vienvirziena lidojumu… Vēlāk kosmosā lidoja sliekas un peles (ASV, 1972), kuru liktenis bija visai dažāds; kosmosā pabija arī zirnekļi un pat mazas zivteles. Tāpat jau tradicionāli lidoja bruņurupuči un žurkas. Starp citu, tieši bruņurupuči tajos gados (protams, ne pēc pašu iniciatīvas) uzstādīja lidojuma ilguma rekordu – viņi pavadīja kosmosā 90,5 dienas (PSRS, 1975).
1980-ie
Jau perioda pirmajās dienās PSRS “uzšāva gaisā” astoņus pērtiķus, ASV negribēja atpalikt un atbildēja ar diviem pērtiķiem un 24 žurkām. Tāpat kosmosā pabija vesels lērums zivju, mušu utt. Jauniņie šajā sarakstā izrādījās tritoni (ASV, 1985). Ar to viņus arī apsveica, balvas vietā pirms lidojuma amputējot priekškāju fragmentus, lai izpētītu reģenerācijas procesus kosmosā… Visbeidzot kosmosā aizlidināja cāļu embrijus (apaugļotas olas) – šis eksperiments bija izstrādāts studentu sacensībām (ASV, 1989).
1990-ie un 2000-ie
Kosmosā nu lidoja visi pēc kārtas. No PSRS startēja četri pērtiķi un lērums varžu un mušu. Viņiem sekoja vaboles, tritoni, garneles u.c. Ķīna no savas puses palaida zvaigžņu ceļojumā dažas jūrascūciņas. Japāņi iejaucās procesos ar trim vardēm un kādu tritonu paveidu. Amerikāņi blieza pretī ar pelēm, žurkām, tritoniem, vardēm, mušām, dažādām zivīm un gliemežiem. Kopš tā brīža bez jau rindkopā minētajiem kosmosā ir pabijuši arī dažādi zirnekļi, skudras, bites, tarakāni un skorpioni.
Nu re, tas arī viss šai reizei. Pārdomas par lietas morālo pusi lai paliek katra paša ziņā – jautājums, kā attīstītos zinātne, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, arvien vēl nav slēgts un eksistē visdažādākie viedokļi; ne manā varā ir kādu no tiem pierādīt par patiesu esam. Taču uzzināt faktoloģiju der vienmēr.