Tīri hohmas labad atminējos atkal šo viģiku, kurš tapa tālā 2010. gada vēlā pavasarī. Toreiz tas izraisīja tādu vidēji skaļu un gluži jautru būkšķi latvju blogosfērā. Un, cik zinu, arī Markum patika, hehe. Diemžēl pirmpubliskojuma punkts vairs neeksistē, tāpēc nāksies iztikt ar nedaudz vēlāku kopiju youtube. Jau iepriekš atvainojos par lielo uzrakstu video priekšā, toreiz man nez kāpēc šķita, ka tāds nu akurāt nepieciešams…
P.S. Procesā neviens Markus Rivas albums nav cietis.
Nē, šis nebūs stāsts par to, ka grasos iesaistīties valsts bruņotajos spēkos – tā lapaspuse, cerams, manā dzīvē ir uz visiem laikiem pāršķirta (lai gan, ko var šajā nemierīgajā laikā zināt, tfu-tfu-tfu). Šis būs stāsts, drīzāk pat tāda īsa replika par to, kā vēl vasaras sākumā ar kādreiz jau minēto projektu “FUSION kin” (kurš ir mans producenta garabērns) metāmies jaunā dejas eksperimentā, atbalstot nu jau diezgan plaši pazīstamo mākslinieku Artūru Bērziņu viņa personālizstādes atklāšanā.
Zem vienojošā nosaukuma “Tautiskais postromantisms” Artūrs demonstrēja darbu sēriju, kurā fotogleznu veidā bija vietējās slavenības integrējis latviešu un indiešu mitoloģiskajās tradīcijās. Mēs mēģinājām turēt līdzi, un tā tapa šī deja. Mūzikas autors, starp citu, arī ir pats izstādes vaininieks.
Bildīšu bildētāji te šoreiz ir divi – jo arī pašam pa reizei gribas nokļūt kadrā; par video viss vai gandrīz viss rakstīts tā ievadā.
Kaut kā patiesi pēdējās nedēļās esmu ar šiem aizrāvies – nejautājiet, kā tas sākās. Viens īstā vietā un laikā ievērots treileris, un ar to pietika. Bet problēmu, protams, tūdaļ klāt vesels lērums! Raudzīt plašāk…
Pat īsti negribas te vēl ko piebilst. Vienkārši tāpat… Divu jau tāpat lielisku skaņdarbu brīnišķīgas versijas – otrā plašai pasaulei sen zināma, toties pirmā vismaz man salīdzinoši nesens atklājums.Raudzīt plašāk…
