Kaut kā patiesi pēdējās nedēļās esmu ar šiem aizrāvies – nejautājiet, kā tas sākās. Viens īstā vietā un laikā ievērots treileris, un ar to pietika. Bet problēmu, protams, tūdaļ klāt vesels lērums!
• Vispirms – skatīties var tikai ar subtitriem, kas atņem daļu uzmanības pārējam, kas notiek uz ekrāna.
• Otrkārt, titri bieži vien ir neprecīzi, taču nav nekādas iespējas to pārbaudīt, tikai vēlākas notiekošā nesakritības norāda, ka nav izticis bez brūnā lāča (tādu frāzi reiz teica kāds jauns baltais, kuram Ziemeļpolā sala).
• Treškārt, reizēm ir ļoti grūti nopietni uztvert tekstu, kas tiek izteikts tieši tādā valodā un, galvenais, izrunā, kādu savā “repošanā” lieto arī pasaulslavenais gangnamstailists Paks Česajs, viņš arī PSY (te gan tūdaļ būtu jāpiebilst, ka tik slikts nemaz viņš nav, kādu viņu mālē, vienkārši pasaule lielākoties zina tikai šo vienu patiesi dumjo gabalu, – taču tas jau ir cits stāsts, he).
Protams, viss augstākminētais kopā ar virsrakstu ir tikai tāda ākstīšanās vien, lai piesaistītu uzmanību vēstījumam par šobrīd skatāmo.
Un tā – pievērsies vispirms biju režisora Parka Čan-honga seriālam “Sangeo” (2013), kura nosaukums tulkojumā nozīmē “Haizivs”. Dažuviet šis seriāls esot pazīstams arī ar krietni garāku nosaukumu – “Don’t Look Back: The Legend of Orpheus” (“Neskaties atpakaļ: Leģenda par Orfeju”). Seriāla sižets ir diezgan labs, ietver gan politisku detektīvu, gan romantisku melodrāmu, gan savu devu asāku pagriezienu. Protams, gan romantiskā daļa, gan šie asie fragmenti brīžiem kļūst tādi kā dienvidkorejiski salkanāki (lai piedots man tiek šis apzīmējums), tomēr vismaz manā skatījumā to pilnā mērā kompensēja lielisks vizuālais darbs, kāds ir šis seriāls visā tā garumā (sākot ar režiju un beidzot ar operatora darbu, ainu un kadru konstrukcijām). Ja godīgi, sākumā es tieši tā dēļ vispār ievēroju seriāla publicētos fragmentus un atradu iespēju to noskatīties pilnā versijā. Vislabākajā pieejamajā kvalitātē, uz vislielākā pieejamā ekrāna.
Galvenais stāsts seriālā ir par Romeo un Džuljetu. Protams, ar citiem vārdiem un, galu galā, pavisam citādu atrisinājumu, tomēr arī par to pašu – pusaudžu gadu neiespējamo mīlestību, ģimenes ietekmi, naidu un atriebību. Runā arī, ka tieši pēdējais ir seriāla režisora jājamzirdziņš, kam veltīta vesela seriālu triloģija (kura pirmās divas daļas mani vēl tikai gaida). Protams, kā jau arīdzan vēsta alternatīvais nosaukums, seriālā izskan arī stāsts par Orfeju un Eiridīki, taču to es šobrīd detalizētāk nepamatošu. Vienkārši – ja sanāk, noskatieties kādreiz šo seriālu arī Jūs…
Bet man priekšā stāv iepazīšanās ar “Augšāmcelšanos” (2005) un “Nelabo” (2007), he.