Atceros, reiz ar kompāniju sēdējām “franču bārā” un pļāpājām par visādām muļķībām – tas bija pirms gadiem pieciem-sešiem, liekas. Un gadījās ierunāties arī par politiku. Kāda turpat bārā jauniepazīta “alternatīvā” meitene tūdaļ piezīmēja, ka es viņai ar politikā iesaistītu personu nekādi neasociējos, jo “tie tā vienkārši ar tādu kā viņa nerunātu”. Tobrīd par viņas vārdiem draudzīgi pasmējos, iedzērām alu un sākām runāt par pavisam citu tēmu. Taču pats fakts ir atmiņā palicis, reizēm par to atceros, kad prātā iešaujas līdzīgas pārdomas. Raudzīt plašāk…

Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…

Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.

Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?

Interesantu pieredzi guvu viņsestdien Bauskas tirgū, kur kopā ar dažiem citiem sociāldemokrātiski noskaņotiem jauniešiem biju ieradies, lai vāktu atbalsta parakstus valsts vadībai iesniedzamai petīcijai par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Latvijā. Pieredzi reizē jautru un skumdinošu… Raudzīt plašāk…

Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.

Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.

Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.

Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.