Neviļus prātā nāk doma, ka Latvijā norisinās pavisam greiza šķiru cīņa. Ja citur šis termins visai droši nozīmē pretstatu mijiedarbību – cīņu starp turīgo slāni un nepietiekamības pārņemtajiem, – kuras rezultātā loģiski rodas vai vismaz var rasties zināma harmonija, pie mums šķiru cīņa turīgo slāni liek mierā pavisam. Tā vietā kā zirnekļi burkā savā starpā cīnās vien dažādas darba ņēmēju šķiras apakšgrupas. Mums aktuāla ir vienas šķiras iekšējā cīņa: viens pret otru kā negudri karo dažādu partiju ierindas atbalstītāji, sociālās un profesionālās grupas, orientāciju un virzienu pārstāvji, frakciju un konfesiju adepti. Un viss šis kokteilis vēl tiek smuki izdaiļots ar skandālu kāru mediju vēstījuma kārtiņu. Tikai buržujus liekam mierā. Nu, varbūt reizēm tā pa drusciņai, skata pēc pagraužam, bet tas arī viss.
Tag: politika
Primitīvi par politiku
Gadu simtiem šķēpus viens pret otra cietajiem pauriem lauž dažādu politisko novirzienu adepti. Vieni apvaino otrus nespējā sniegt augstākās raudzes laimi citiem, otrie pirmos tāpat. Un katram virzienam savs fanu pulks tautas vidū. Reizēm man jautā (vispār jau bieži jautā), kamdēļ esmu izvēlējies būt kreisais. Atbilžu man tam ir daudz – bet var jau arī izcelt saulītē visprimitīvāko: mūsdienās viss jau tāpat ir slikti, neatkarīgi no ejamā virziena. Un katrā ļaužu pulkā atradīsies pa kādam, kas situāciju izmanto savā labā, lai vairāk vai mazāk nesodīts “uzvārītos”. Bet kreisie politiķi kopējā liktenī iesaista tautu, kamēr pie labējās politikas tautai pārsvarā atliek sēdēt malā un vērot, kā lietas notiek. Te nu rodas tas galvenais jautājums, kas īsti ir labāk – rosība bez pārliecības, ka tā kaut ko dos, vai pilna apātija. Ja cilvēki kaut ko dara, kaut kas var arī mainīties. Noteikti nemainīsies tikai tad, ja neko nedarīs. Lūk, apmēram tā es uz lietām pamatā skatos.
Arī es tāds biju
…tā pirms gadiem desmit vai ap to laiku tieši caur šo organizāciju es nokļuvu politikā. Toreiz JSS – Jaunatnes Sociāldemokrātiskā savienība bija visai unikāla, ja salīdzinām ar citām politiskajām organizācijām agrāk un patiesībā arī ar daudzām šodien. Jo “klasiski” politiskās jaunatnes organizācijas veidojas apmēram tā – gados vecāki onkuļi kādā partijā izdomā, ka derētu nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – gan publiski parādīt partijas atvērtību jaunām, progresīvām idejām, gan iegūt bezmaksas darbaspēku informācijas izplatīšanai kampaņās. Sacīts, darīts. Un top jaunatnes organizācija, kuru kūrē kāds no “vecajiem”, evaņģelizācija rit pilnā sparā un tādā garā. Raudzīt plašāk…
Valsts kontrabandas seja
Protams, virsraksts ir joks – diemžēl tā domāju tikai es, latvju prese un tās pavadā paliela daļa lasītāju šo bija ņēmusi diezgan nopietni. Atliek vien gaidīt, kad dzirdēsim, ka Satiksmes ministrs Uldis Augulis agrā jaunībā esot redzēts braucam autobusā bez biļetes, deputāts Raivis Dzintars pieķerts lasām nerātnās dainas, bet Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs 1975. gadā bez dokumentāla pierādījuma nosaucis klasesbiedru Pēterīti par muļķi.