Filma “Стиляги”. Piecdesmitie gadi Krievijā, kur zeļ konflikts starp komjauniešiem un tiem, kas negrib būt tādi, kā visi… Vairāk džeza mūzikls kā filma, nereti pārspīlēts un pat smieklīgs, taču kopvērtējumā tomēr vairāk iesaku noskatīties, nekā neskatīties. Ir lieliskas epizodes, kuras pašas par sevi veselas filmas vērtas. Notikumu centrā ir komjaunietis ar dīvainu vārdu – Mels, kas it kā padomju jauneklim liekas īsti nepiestāvam, taču filmas gaitā tiek atklāts, kāpēc tas tā. Mels nejauši atklāj, cik brīnumaina var būt dzīve, ja cilvēks spēj izrauties no sistēmas – taču diemžēl ne viss vienmēr notiek tā, kā gribētu jaunieša sirds; dzīves realitāte aumež ienes savas korekcijas. Jūsu uzmanībai – viena no lieliskajām epizodēm filmā (pamatā izmantota Butusova dziesma un pinkfloidiskas noskaņas).

Atradu loģikas priekšmeta pierakstu kladē (neesmu pārliecināts, ka zinu teikt, kamdēļ to šķirstīju) kādu šī paša mācību priekšmeta pamatdefinīciju iedvesmotu frāzi, ko tālākā pagātnē tiku sadomājis, fiksējis un nu realizēju:

“Dzīvot būtu daudz vieglāk, ja mēs vienmēr spētu atcerēties, ka apkārtējie iedalās nezvēros un necilvēkos.”