Šis gan ir pavecs raksts, ko tiku saveidojis un vairākkārt publicējis vēl 2008. gada pavasarī – īsi pēc neveiksmīgā “stacijas flešmoba” Rīgā. Bet pēdējos mēnešos attiecīgā tēma kļuvusi atkal tik populāra, ka nenoturos, neielicis rakstu arī šajā blogā. Lai nepazūd.

Problēma slēpjas faktā, ka pēdējo gadu gaitā Latvijā arvien populārāks top vārdiņš „flashmob” – taču tikai vārdiņš. Jo akcijas, kas to pavada, nebūt nav nosaukumam adekvātas. Latvieši turpina spītīgi saukt par flashmob visu, IZŅEMOT flashmob.

Raudzīt plašāk…

Vakar es par to jokoju – un šodien smejos vēl vairāk. Traki jauki, ka Latvijas reklāmistiem ir arī humora izjūta, ne tikai lielummānija (kā dažiem, kas politiķus ceļ debesīs ar autopacēlājiem un sludina par mesijām).

Notikušais tūdaļ radīja asociāciju ar bērnībā tik mīļajiem Džeka Londona stāstiem par diviem draugiem “zelta drudža” pārņemtajā Klondaikā – Smouku un Mazo. Vienā no cikla pastāstiem par “Tralā ciemu” draugi, atriebdami pret viņiem nostrādātu jociņu, visai pamatīgi savukārt izmuļķoja zeltraču nometnes iedzīvotājus, likdami tiem noticēt milzu bagātību atrašanai, skriet cauri sniegam un vētrai uz iedomāto brīnumu. Un re, pēc akcijas zeltrači bija nokaunējušies, bet reizē uzjautrināti par šo izmuļķošanu, un paši atzina, ka sen to pelnījuši, jo pirms tam palaidušies gara kūtrumā un visādi citādi izlaidušies.

Bet re, latvieši gan savas vājās vietas atzīt nemāk… Un pasmaidīt paši par sevi, kā zināms, ne tik. Diemžēl. Nedaudz vairāk pašironijas šai laikmetā mums lieti noderētu.

P.S. Tele2 kampaņas autoriem no manis – vislielākā atzinība.

Re, saistībā ar vakardienas deju akciju, ko jau še aprakstīju, ir publicēts arī samontēts videorullītis. Ja labi ieskatīsieties, ik pa brīdim redzēsiet tajā arī mani, lēkšojot apkārt ar fotoaparātu ķepās. Protams, man jāatzīst, ka vakar es Jūs nedaudz mānīju, pauzdams galēju neziņu par pasākumu (jo arī mans vārds ir video titros) – taču tā jau vajag, kad gatavo pārsteigumu. Skatieties video – labs garastāvoklis garantēts!