Šodien kāds medijs vēstīja, ka par daudziem miljoniem pārdota komponistam Endrjū Loidam Vēberam piederošā vīnu kolekcija. Ziņai pievienotā fotogrāfija manī radīja zināmas atmiņas par kaut ko jau redzētu. Varbūt zinātne varētu pierādīt, ka tiešām nauda vieno cilvēkus vairāk, nekā mēs to varētu iedomāties?

fotogrāfijās: komponists Andrew Lloyd Webber* un pieticīgais ventspilnieks Aivars Lembergs**

* (c) UK Press/Press Association Images/Scanpix
** (c) Mango.lv

P.S. Protams, es tikai jokoju – diemžēl pieredze rāda, ka pastāv daļa interneta komentētāju, kuriem tas ir atsevišķi jāpaskaidro.

Pavisam dīvaina sajūta pārņēma mani, barikāžu laika divdesmitgadē Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē atrodoties vienā telpā ar Alfrēdu Rubiku. Nekādi nevarēju koncentrēties uz viņa teikto, acu priekšā rēgojās ainiņas no pagātnes. Būtu gribējis ielīst šī cilvēka galvā un uztvert viņa paša domas sēdes laikā… Izsmiekls? Nožēla? Par daudz versiju. Lai gan domāju, ka nojaušu patieso. Dīvaini iegriezās ausīs Alfrēda uzrunas sākums: “Atnācām Jums pastāstīt, ko mēs tur Eiropā darām.” – jā, mums, Latvijas iedzīvotājiem un mazajai valdībai, par lielo Eiropu atnācis pastāstīt onkulis Alfrēds. Divdesmit gadi…

Izziņai: deviņdesmito sākumā komunistu partijas līderi A. Rubiku apcietināja par noziegumiem pret Latvijas valsti un piesprieda astoņus gadus cietumā (atbrīvots pirms termiņa). Tagad viņš ir Saskaņas Centra deputāts Eiropas Parlamentā. Iespējams, atliek nožēlot, ka jau tolaik nebija “aifoni” un “jūtūbi” – varbūt tad tautas atmiņa nebūtu tik īsa.

Šodien, starp citu, biju ciemos pie Ķekavas varoņa – suņa Džekiņa, kurš nu jau pārcietis purniņa operāciju un jūtas tīri labi, dzīvojoties pa Juglas patversmi. No “fototehnikas” gan diemžēl līdzi bija paķēries tikai telefons, tāpēc bilde ar sevišķu kvalitāti neizceļas.

► Aktuālāko informāciju par Džekiņa piedzīvojumiem var izlasīt šajā rakstā: Suns ar aizsieto purniņu atveseļojies un gatavs jaunai dzīvei.