Pagrieziena punkts
“Visi vēlas progresu. Bet, ja Tu esi uz nepareizā ceļa, tad progress nenozīmē neko citu kā apgriezties par 180 grādiem un doties atpakaļ uz pareizā ceļa sākumu… Šādā gadījumā tas, kurš pirmais griežas apkārt, ir visprogresīvākais.” Tā pirms krietna laiciņa teica īru akadēmiķis un literāts Klaivs S. Lūiss. Šobrīd saprotu viņa teikto vairāk kā jebkad. Un turpinājumā tam zināms apliecinājums. Raudzīt plašāk…
Šķiru cīņa. Latvieša versija.
Neviļus prātā nāk doma, ka Latvijā norisinās pavisam greiza šķiru cīņa. Ja citur šis termins visai droši nozīmē pretstatu mijiedarbību – cīņu starp turīgo slāni un nepietiekamības pārņemtajiem, – kuras rezultātā loģiski rodas vai vismaz var rasties zināma harmonija, pie mums šķiru cīņa turīgo slāni liek mierā pavisam. Tā vietā kā zirnekļi burkā savā starpā cīnās vien dažādas darba ņēmēju šķiras apakšgrupas. Mums aktuāla ir vienas šķiras iekšējā cīņa: viens pret otru kā negudri karo dažādu partiju ierindas atbalstītāji, sociālās un profesionālās grupas, orientāciju un virzienu pārstāvji, frakciju un konfesiju adepti. Un viss šis kokteilis vēl tiek smuki izdaiļots ar skandālu kāru mediju vēstījuma kārtiņu. Tikai buržujus liekam mierā. Nu, varbūt reizēm tā pa drusciņai, skata pēc pagraužam, bet tas arī viss.
Imagine…
Dzirdot populāru dziesmu koverversijas, mēs nereti saviebjamies – sak, oriģināls ir vērtība, kopēt ir slikti. Pārveidot – nedod Dievs! Taču ir viena visai savdabīga ļaužu suga mūzikas pasaulē, tā saucamie “impersonifikatori”. Vienkāršākiem vārdiem runājot, ļautiņi, kas savā starpā sacenšas, kurš visprecīzāk atdarinās savas iemīļotās zvaigznes. Pirmajā brīdī arī šis varētu izraisīt noraidošu attieksmi, tomēr nesen nācās par to aizdomāties plašāk – zināt, kaut kas tajā tomēr ir.
Mūzikas jaunlaiku “aranžētāji” visbiežāk klasiskām melodijām pieliek klāt deju ritmus, un ar to viņu “muzikālais” ieguldījums parasti beidzas. Taču šie atdarinātāji, par ko mēģinu vēstīt, iet tomēr daudz tālāk – tas jau ir profesionāls teātris. Un arī mērķis nemaz nav tik slikts – atgādina “tolkīnistu” lomu spēles vai mūsu pašu bērnībā spēlētos indiāņus, iedomājoties sevi esam mežonīgajos rietumos. Nedaudz fantāzijas, un esam tālā pagātnē – tāpēc atdarinātāji izmanto savu elku instrumentus, apģērbus, frizūras un pat kustības, mazā lomu spēlītē radot kopā ar skatītājiem tādu kā kopīgu noslēpumu.
Ne velti gan esmu par to ierunājies – jau tuvākajā laikā arī mums ir iespēja novērtēt klātienē, ko nozīmē šāds mākslas paņēmiens. Sestdien, 12. februārī Rīgā ierodas grupa “Imagine… The Beatles” – un ir iecerēts vērienīgs pasākums Melngalvju namā. Cena pirmajā brīdī liekas augsta (20-22 Ls), tomēr tajā ir ietverti dažādi papildus prieciņi, kas to vismaz daļēji attaisno. Viss ir vienkārši – iesaku apmeklēt! Jo vairāk skatos grupas mājaslapā atrasto video (kurš pievienots arī zem šī rakstiņa), jo vairāk man patīk tās pastāvēšanas ideja. Varbūt tāpēc, ka man tik ļoti patīk improvizācijas teātris un šeit saskatu zināmu līdzību…
► Informācija Melngalvju nama mājaslapā: http://nami.riga.lv/mn/lv/pasakums.php?id=186
P.S. Par attiecīgā pasākuma reklāmu man neviens nav maksājis, šis rakstu darbs ir paša iniciatīva.